nu ko, šodien man paliek apaļi 20. jāsāk domāt par pieaugušo dzīvi.
izlasīju disfiguratora vaļsirdīgo pukstu par dzīves gaitām.
man nav gājis tik grūti, tāpēc visu cieņu par to kā esi pratis noturēt stingru raksturu un saglabāt cilvēcību, es laikam
sen būtu sagājis psihopātā.

bet par to ko darīt ar dzīvi tālāk, es nezinu, izskatās ka pasaule mainās pārāk strauji. varbūt tiešām iet par mācekli mūrniekam vai elektriķim, apgūt arodu, atrast sieviņu, citādi kā tēvs teica, būšu vientuļš.