Latvieši
Mana eseja par latviešiem. Ja kāds mana kādu gramatisku vai stila kļūdu, ziņojiet komentāros.
Mūsdienās latvieši kļuvuši kosmopolitiski. Beidzot viņi izrāpjas ārā no savas čaulas un saprot, ka treniņbiksēs tērpta alkoholiķa vietā, kaimiņos dzīvo sirsnīgs nepilsonis. Daži vēl ir "procesā". Citiem nekad nebūs lemts to saprast.

Tapēc ir tik grūti meklēt latviešos kopējās pazīmes. Vismaz ārējā izskatā noteikti. Es pazīstu tikai vienu cilvēku, kurš, patiešām, izskatās kā latvietis: stalts, blondi mati, zilas acis utt. Pārējos ir skārušas veiksmīgas integrācijas Padomju Savienībā sekas.

Par vienu kopēju rakstura iezīmi es varu "likt galvu ķīlā". Tā ir, ja ne mīlestība, tad vismaz cieņa pret šo zemi. Pat visvienaldzīgākajam un politiski neitrālākajam ir sevis novilkta līnijas, līdz kurai viņš ļauj ņirgāties par Latviju, bet pēc tās [pārkāpšanas] par sekām neatbild.

Uz apkārtējo fona, latvieši izskatās mierīgāki, čaklāki, pieklājīgāki. Esmu pamanījis dažiem arī vainas apziņu jeb, nezinu, sirdsapziņu. Viņiem ir neērti teikt skarbu patiesību, jo pēc tam jūtas paši jūtas slikti. Un tas man patīk.

Visādā citādā ziņā cilvēks ir un paliek cilvēks. Es "velku" (gribu norādīt) uz to, ka katrā tautā ir zagļi, sliņķi, skopuļi, dzejnieki, klauni. Un ne jau ar latviešiem notiks kāds brīnums. Tiešām žēl tos, kas vēl nav sapratuši. Tautībai nav nozīmes, visu izšķir slāpes [cilvēciskas vērtības].