Xillia

Eju kaukt uz mēnesi..

Nakts ir tas labākais laiks...
Izsāpēt.
Izkliegt.
Izraudāt.
Izsāpēt.
Izkliegt.
Izraudāt.
Izsāpēt.
Izkliegt.
Izraudāt.
Izsāpēt.
Izkliegt.
Izraudāt.
Izsāpēt.
Izkliegt.
Izraudāt.
Izsāpēt.
Izkliegt.
Izraudāt.
Izsāpēt.
Izkliegt.
Izraudāt.
Izsāpēt.
Izkliegt.
Izraudāt.
Izsāpēt.
Izkliegt.
Izraudāt.
Izsāpēt.
Izkliegt.
Izraudāt.

Draugs, tavi smiekli,
Kā uguns liesmas šajā aukstā naktī.
Uz mirkli kļūst viegli.
Sirds iepukstas straujākā taktī.

Par pāris zelta grašiem
Par zemisku, pretīgu slavu
Kāds nodeva mani kādam,
Kāds pārdeva dzīvību manu.

Tavi vārdi mierina mani.
Šobrīd, kad ir tik auksti.
Es trīsu no milzīgām bailēm .
Tu mierinot glāsti man plaukstu.

Es negribu, negribu mirt!
Es gribu vēl pabūt tev blakus,
Kust tavos glāstos, sadzirdēt smieklus,
Tavu mīlestību sajust!

Mani dedzinās? Mani pakārs?
Lamās, zākās un ņirgs.
Bet es zinu, tu būsi man blakus
Iespējams vieglāk būs mirt.

Noliecu galvu, asaras slēpju,
Tu piekļauj mani sev ciešāk.
Tu zini tāpat, kā es,
Ka neizbēgama nāve man priekšā.

Dziest nakts, aust gaisma.
Viss beidzies, tas mirklis tuvu.
Pēc pāris mirkļiem kļuvusu es būšu
Par vienu kalnu pelēcīgu dūmu.

It kā pa sapņiem es jūtu,
Kāds aiznes mani uz sārtu,
Vēl mirklis, kad sajūtu nāsīs
Degoša koka smārdu.

Un pēkšņi man nesāp vairs miesa,
Bet it kā tūkstošiem dzeloņi sirdi dzeltu.
Nu gribu mirt, jo tavās rokās redzu
Par manu galvu izsolīto zeltu.

Krīti ceļos un lūgšanu skaiti
Savam Dievam vienīgajam.
Jo citi dievi tevi nesaudzēs,
Tiem būs vienalga,
Negausīgi kārajiem pirkstiem
Tie tevi saplosīs gabalos,
Ar tavu ādu un taviem kauliem
Vilkačus pabaros,
Tavu sirdi dalīs uz pusēm
Un degošām lūpām
Izdzers sirdi - tavu asiņu kausu.
Līdz pēdējai pilītei. Sausu.
Tie smiesies par taviem sapņiem.
Tie ņirgs par cerībām tavām.
Tie iespļaus tev tieši sejā
Rādīs ar pirkstiem un zākās.
Krīti ceļos, lūdz savu Dievu.
Tavu vienīgo,
Jo zini, pārējiem būs vienalga.
Tie nežēlos.

Viens zieds, divi ziedi.
Maigums kā sudrabots sniegs.
Viens ērkšķis, sauja ērkšķu.
Iesmilkstas iztraucēts miers.
Tavs mirklis, mans mirklis.
Viens mirklis mums abiem.
Tu gribēji sajust manus plecus,
Es gribēju piekļauties taviem.
Sekunde smaida, mūžība smiekli,
Dziest balsis, tumst acis.
Jau sen tev, jau sen man
Kapracis bedri ir racis.
Viens solis, ceļš galā,
Divi soļi mūžs beidzies.
Apstājies, padomā brīdi,
Ka tikai uz nāvi tu steidzies!
Mirst sapņi, mirst vārdi,
Mirst daļa no mana Es.
Divi cilvēki, tikai cilvēki;
Divas dažādas pasaules.
Viens vārds, viena nāve.
Neļaujot asnam dīgt.
Vienā mirklī ir izgaisis sapnis
Tavos apskāvienos slīkt.

Ilgi skatoties Saulē var kļūt akls.
Nokļūstot pārāk tuvu Saulei var sadegt.
Uzticoties Saulei var vilties.
Un tomēr es nespēju no viņas novērst acis,
cenšos piekļūt tai tuvāk un uzticos tai.
Ar Tevi ir tāpat.

Eju baudīt miegu! :)

Smaidu, tātad dzīvoju!

Slīkstot ģitāras skaņās
Glābos pie taviem vārdiem,
Bet sadegu spēcīgās liesmās
Tavu sāpīgo sajūtu sārtā.

Smiltīm nosijāts līkumains ceļš
Mainīgā lāpu gaismā
Uz tavu mīļoto māju ved,
Kas vecuma pielieta plaisā.
Tās dūmaku pelēkās sienās
Kā taciņas rētas stiepjas,
Un, kā apsargādamas ēku,
Blakus nostājušās vecīgas liepas.
Ap drūpošo, trūdošo jumtu
Sulīgas efejas vijas
Un putekļu klātajos logos
Tumsa ar gaismu mijas.
Mani čukstošie, nedrošie soļi
Jaucas trīcošiem sirdspukstiem.
Vējš iemeties tumšajā dārzā
Biedē ar naksnīgiem čukstiem.
Čīkst slēģi, klaudz durvis, vaid aka,
Tas viss mani baida un biedē.
Mēness sirpis, kā pakārts par sodu,
Mirdz ieķēries kārnajā priedē.
Sikspārņi sarkanām acīm
Pār manu galvu smiedamies trauc.
Aizcērtas elpa - es dzirdu
Mežā vilku bars kauc.
Es pastiepju roku un saku:
"Nāc pretī un pasniedz man roku!
Es atnācu apciemot, draugs,
Tevi, savu mīļoto spoku."

Lauva ir otrā Uguns zīme un atrodas Saules aizbildniecībā, jo tieši tā ir lauvas valdošā planēta. Tā kā Saule ir galvenā planēta, tad arī Lauva ir zodiaka centrālā figūra. Viņas raksturs ir valdonīgs, kaut patiesībā lauva ir labsirdīga. Lauvai dzīvē nenākas viegli, jo sava vara taču jāpierāda, gribi vai ne. Tomēr, neraugoties uz šo ārējo valdonību, iekšēji Lauva tomēr ir naiva un reizēm pat infantila. Viņu, piemēram, itin viegli var iedzīt «slazdā». Lauvai nedaudz trūkst intuīcijas, un tas arī liek tai izdarīt vislielākās kļūdas. Bet, lai cik grūti arī Vauvai nebūtu, − viņa reti zaudē dzīvesprieku. Lauvai nepatīk dažādi spilgti efekti, jo viņa ir dabiska. Tas arī ir viens no galvenajiem faktoriem, kas pievelk cilvēkus. Līdzās Lauvai katrs jutīsies saprasts un varēs paļauties uz tās draudzību un aizsardzību. Lauva nespēj piedot neuzticību vai nodevību. Lauva pati ir uzticīga kā draugs vai laulātais partneris. Tomēr jāpiebilst, ka īstus draugus atrast Lauvai ir grūti, viņa tos bieži maina, meklējot ideālo variantu. Neskatoties ne uz ko, Lauva ir viesmīlīga, un viņas mājās bieži sastapsiet ciemiņus. Lauvas dzīvē visbiežāk ieņem vadošus posteņus un parasti neiet uz kompromisiem. Lauvai būtu vieglāk saprasties ar līdzcilvēkiem, ja viņa būtu mazāk aizdomīga pret visiem un tik ātri neapvainotos. Lauva vienmēr uzskata, ka viņu apsmej, visu uztver pārāk personiski. Mīlā lauvas ir ļoti greizsirdīgas. Lauva nepazīst zelta vidusceļu, viņai dzīvē viss ir vai nu balts, vai melns. Lauvai patīk, ja to paslavē, jo viņas ausis ir dzirdīgas pret komplimentiem. Apkārtējiem būtu jāatceras, ka Lauva vienmēr jāglauda pa spalvai. Lauva ir temperamentīga un impulsīva. Viņai raksturīga liela iekšējā enerģija. Lauva pat ir spējīga uz varoņdarbu.

Es nebūšu vairs jērs, kas bīstās
Un drebelīgi projām jož!
Es būšu Lauva, varens, bīstams,
Kas pakļauj, nonāvē un kož!

Savā plaukstā izzīlēju
Visu savu mūžu,
Līniju līkločos izlasīju,
Visu par to, kas es būšu.

Savu dzīvi izdzīvoju.
Nedaudz par ātru,
Saki man, kā lai tagad
No jauna dzīvot es sāku ?

Saindēts vīns
Līst tavās lūpās,
Kā negausis tu, prasi vēl un vēl.
Stikli ieķeras sirdī, uzplēšot rētas,
Skabargas saplosa dvēseli,
Lupatu lēveros, pelēkos dūmos.
Asinis neprātā traucas pa tavu miesu,
Dedzina krūtis un vaigus
Kā tumši sarkans dzīvsudrabs,
Plūst lejup pa tavu ziemas baltuma ādu,
Salāso zālē, iesūcas miglā.
Un viss.
Tu pacelies spārnos uz aizlido,
Un tevis vairs nav un nebūs,
Tik atkal kāds šīs sārtās miglas apskauts,
Brīnīsies par sarkanīgo rasu.

Debesis pulsē caur tavām acīm
Tur mākoņu ēnas un zibeņi mīt,
Bet par visu vairāk man patīk,
Ka nezinu, kas tajās būs saskatāms rīt.

Vakar saņēmu
Mīļākos ķiršus savā mūžā
Un košākās rudzupuķes.
Vakar pieķēru
Sevi pie tādām domām:
"Kā būtu, ja tu un es..?"

Vienmēr kāds jautājums.
Mīlēt kādu vai nē,
Pakļaut vai ļauties,
Tiekties pretī vai bēgt ?

Iesist vai noglāstīt,
Pievilkt pie sevis vai atgrūst,
Paklusēt vai izstāstīt,
Liekties ka smilgai vai lūzt?

Lidot augšup vai krist,
Sasaldēt vai sildīt,
Koši liesmot vai dzist,
Tikai tukšot vai arī pildīt?

Sāpināt kādu vai melot,
Raudāt vai smieties,
Sēdēt malā vai dejot,
Ņemt visu vai ciesties.

Vienmēr kāds jautājums
Tavu atbildi gaidīs.
Bet atbildes var arī nebūt
Ja baidies... ja baidies...

Asinis saldas.
Tavas lūpas vairs nešķiet tik svētas
Un tavās acīs pazudis dimanta mirdzums.
Uz tava kakla manu kodumu pēdas.
Asinis saldas.
Manas lūpas tev piekļāvušās, kā skūpstot,
Tik` zogu es tavu elpu, it kā man pašam savējās trūktu.
Tava kaislīgā mute pavērta.
Lādot vai lūdzot ?
Asinis saldas.
Tavs nektārs, tik spītīgi tavā ķermenī turas,
Bet tomēr, jo vairāk tu dziesti,
Jo vairāk manā sirdī, karsti uguņi kuras.
Asinis saldas.
Saldākas par jūtām, ko tu man liedzi,
Bet nu savas pukstošās sirds vietā
Tu pati negribot savu kaklu manai asinskārei sniedzi.
Asinis saldas.
Trūkst elpas, pēc jaunas dzīves tu jau sniedzies,
Tavas asinis līst cukuraini baltas.
Dzimst kliedziens,
Asinis saldas.

Atļauj man
Izbaudīt mirkļus
Kā sarkanvīnu
Līstam uz lūpām
Lūpām, kas nodilušas
Kā pilsētas bruģis
Skūpstu un vārdu straumēs.
Lūpam, kas milējušas,
Skūpstus vairāk par visu,
Bet nu,
Tikai kliedz un lādē
Pilsētas salašņas, vazaņķus,
Kas nav labāki, par viņām pašām.
Lūpas, kas kādreiz,
Tik sarkani maigas
Un vilinošas
Kā pirmie ķirši,
Tik saldas un maigas
Kā putukrējums.
Tagad,
Gandrīz putekļiem klātas,
Vien pagātnes atmiņas čukst,
Un čukst un lādē,
Un lādē un čukst,
Un čukst,
Un čukst,
Un čukst,
Par to,
Ka sirds gandrīz garlaicīgi jau pukst...

Paņem smiltis savā plaukstā! Tās mazās straumītēs izbirs pa Tavām pirkstu spraugām. Un jo ciešāk sažņaugsies Tava plauksta dūrē, jo ātrāk tās birs. Viens smišu graudiņš pēc otra. Viņi neskatīsies uz izmisumu Tavās acīs, neklausīsies Tavā lūgšanā, viņas neievēros Tavu trīcēšanu. Viņiem būs vienalga. Un pašās beigās plaukstā paliks tikai mazumiņš smilšu. Viens gabaliņš no visa. Viens mirklis no mūžības. Ar to nepietiek, ar to ir par maz...
...un tā kā smiltis Tavā plaukstā, no manis aiziet kāds, kuru nedrīkst pazaudēt. Tu...