Xillia

Atļauj man
Izbaudīt mirkļus
Kā sarkanvīnu
Līstam uz lūpām
Lūpām, kas nodilušas
Kā pilsētas bruģis
Skūpstu un vārdu straumēs.
Lūpam, kas milējušas,
Skūpstus vairāk par visu,
Bet nu,
Tikai kliedz un lādē
Pilsētas salašņas, vazaņķus,
Kas nav labāki, par viņām pašām.
Lūpas, kas kādreiz,
Tik sarkani maigas
Un vilinošas
Kā pirmie ķirši,
Tik saldas un maigas
Kā putukrējums.
Tagad,
Gandrīz putekļiem klātas,
Vien pagātnes atmiņas čukst,
Un čukst un lādē,
Un lādē un čukst,
Un čukst,
Un čukst,
Un čukst,
Par to,
Ka sirds gandrīz garlaicīgi jau pukst...