Xillia

Draugs, tavi smiekli,
Kā uguns liesmas šajā aukstā naktī.
Uz mirkli kļūst viegli.
Sirds iepukstas straujākā taktī.

Par pāris zelta grašiem
Par zemisku, pretīgu slavu
Kāds nodeva mani kādam,
Kāds pārdeva dzīvību manu.

Tavi vārdi mierina mani.
Šobrīd, kad ir tik auksti.
Es trīsu no milzīgām bailēm .
Tu mierinot glāsti man plaukstu.

Es negribu, negribu mirt!
Es gribu vēl pabūt tev blakus,
Kust tavos glāstos, sadzirdēt smieklus,
Tavu mīlestību sajust!

Mani dedzinās? Mani pakārs?
Lamās, zākās un ņirgs.
Bet es zinu, tu būsi man blakus
Iespējams vieglāk būs mirt.

Noliecu galvu, asaras slēpju,
Tu piekļauj mani sev ciešāk.
Tu zini tāpat, kā es,
Ka neizbēgama nāve man priekšā.

Dziest nakts, aust gaisma.
Viss beidzies, tas mirklis tuvu.
Pēc pāris mirkļiem kļuvusu es būšu
Par vienu kalnu pelēcīgu dūmu.

It kā pa sapņiem es jūtu,
Kāds aiznes mani uz sārtu,
Vēl mirklis, kad sajūtu nāsīs
Degoša koka smārdu.

Un pēkšņi man nesāp vairs miesa,
Bet it kā tūkstošiem dzeloņi sirdi dzeltu.
Nu gribu mirt, jo tavās rokās redzu
Par manu galvu izsolīto zeltu.