Xillia

"Nododiet sveicienus, kad viņš atnāks. Pasakiet, ka biju atnākusi!" Noklaudzēja durvis un es ātriem soļiem devos prom. Laiks bija sastindzis uz vietas. Manas rokas vēl sevī glabāja nospiedumus no viņa lietām, kas neaiztiktas gulēja pieputējušajos plauktos. Sirds sila, neskatoties uz to, ka lietus gāzās aumaļām. Soļu ritmiskais skanējums kļuva arvien straujāks, līdz es attapos neprātīgi skrienot pa izmirkušās pilsētas pamestajām ielām. Un skaļi elsojot sabruku pie rudens lapu pārbāztajām renstelēm, lai paskatītos acīs realitātei. Viņš ir tur, no kurienes neatgriežās. Nāvi apmānīt nav iespējams.
Es pirmo reizi paspēru soli, lai ietu pie viņa.

Šodien melna roka, kurai pāri pārmesta tirinājās tik pat melna jaka, mēģināja manai vēl melnākajai somai uztaisīt sekciju. Izdevās. Visi orgāni, paldies Dievam, vietā.

http://xillia.deviantart.com/

:)

PALDIES TEV ZAKJIIC ( http://klab.lv/userinfo.bml?user=zakjiic )!!!

http://www.feini.lv/nodala.php?nodala=349&nodtips=l&lapa=1


TEV NEBŪS ZAGT!
TEV NEBŪS ZAGT!
TEV NEBŪS ZAGT!

Saskāros, mani brīdināja, neklausīju.
Manu darbu šeit vairs nebūs.
Kāds kretīns tos ir paņēmis un pārpublicējis. Protams, ne jau ar manu vārdu.
KO DARIIIIIIIIIIIT?
Dzeja nav. Ir asaras.

Ziloņkaula svētnīcā
Mirdz perlamutra grīdas
Un tavu dievu mozaīkas
Logos iepildītas.
Spīd svečugaismā altāris
Un vīraks izkliedz dūmus,
Tu sēdi ceļos nometies
Un lasi svētās rūnas.
Pār tevi klājies apmetnis
No melnā Ķīnas zīda;
No saziedotiem dārgumiem
Jau slejas piramīdas.
Šai aizmirstajā svētnīcā
Reiz as`nis izlijušas
Un tāpēc naktīs vientuļās
Var dzirdēt balsis klusas.
Kad logos mēnesgaisma spīd
Un ūdens kļūst par vīnu,
Tad ieslēpušies ērģelēs
Dzied enģeļi par mīlu.
Jau gadsimts rit pēc gadsimta,
Tu vecāks neesi kļuvis;
Klīst apkārt ļaužu valodas,
Ka esi spoks vai burvis.
Bet esi cilvēks, rēgus tu,
Ne saskati, ne jūti,
Un vajadzīgs tev nav neviens,
Ne sievietes, ne skūpsti.
To viņa zin` un asarās
Mirkst mandeļveida acis,
Un viņa netuvojās tev,
To dara viņas skatiens.
Ir viņa rēgs bez asinīm,
Tu svētāks tai par dievu,
Un kamēr nemani neko
Tā sargā tavu mieru.

Un kā TU nomazgāsi asinis no savām domām?

Krīt pelēcīgs sniegs.
Tāpat uz zemes
Par dubļiem tam tapt.

Nolaidās migla
Tumša kā ēna,
Izvijās cauri
Nomoda sapnim,
Liekot pamosties,
Atvērt acis,
Saredzēt cauri.
Redzēt to visu
No otras puses,
Šoreiz no tās, kuru
Neapspīd saule.

Samtaini pirksti pārslīd pār seju.
Simts sīciņas skudras paskrien zem ādas.
Ložņā caur kauliem, iedzeļ krūtīs.
Krēsla pārlīst pār satrauktām lūpām.
Marmora kakls tver skūpstu pēc skūpsta.
Svece met ēnas, kas noglāsta miesu.
Ietrīcas pleci, iedrebas rokas.
Sažņaudzas dūrēs alkaini pirksti.
Aizveras acis cieši kā klintis.
Ieskrāpē nagi sarkanas rētas.
Paveras lūpas izlaužas vētra.
Atlaižas rokas, atveras acis.
Iestājas pilnīgs klusums un miers.

Kā maiga meitene viņa
Nomet mākoņu drēbes,
Un sava kailuma kaunoties
Nosarkst, kad ierauga mēnesi.

Iemērc savus pirkstgalus jūrā
Saraujas - ūdens tik auksts!
Un bangojošu viļņu putās
Viņa uzmanīgi iemērc plaukstas.

Lēnām tās stari grimst ūdenī
Un debesis bēdīgi tumst,
Zeme bez viņas siltuma
Sasalst un skumst.

Līst saulstari trauksmainās bangās
Tos viesuļi krastā izskalo,
No viņas gaismas mestajām drupačām
Daudz zeltaini dzintari top.

Saule nenoriet ātri.
Kā kaunīga meitene viņa
Atdodas jūrai ik nakti
Pa kripatiņai.

:) Brauciens uz Ventspili, Liepaaju, Skrundu nobeidzies... esmu dziivs un vesels... :P~

Vīstošo ziedlapu krāsainais lietus
Mums iemāca to, ka laiks nestāv uz vietas.
Jebkurā mirklī skarbi vēji var pūst,
Kas neliecās līdzi, tas vienkārši lūzt.

Ai...

Tik' tavās acīs izlasīju to,
Ko vārdiem dzirdēt toreiz baidījos,
Tik' tavas acis pateica bez vārdiem,
Ka tava sirds nekad man nepiedos.

Tik' tavas acis aizvērās, lai citi
Tavas sāpes nevarētu just.
Tik' tavas acis dzirdēja, ka ātri
Skan ievainotās sirds tik klusais puksts.

Tik' tavas acis sāpēs asaroja,
Kad lūpām pāri neizlauzās vārds.
Tik' tavas acis sāpēs iesmilkstējās,
Kad no tevis atvadījās kāds.

Tik' tavas acis aicināja palikt,
Kad tavas rokas grūda mani prom.
Tik' tavas acis zināja, ka kādreiz
Tomēr man būs kļūda jāpiedod.

Tik' tavas acis pateica, ka šodien
Projām tālu jāaiziet būs tev.
Tik' tavas acis, tavas skumjās acis
Zin' cik ļoti gribu tevi sev.

2002. gada maijs

Kāds ir aplauzis manam pegazam spārnus un nočiepis manus dzejoļus... grrrr.... :(

Sveiki, mani sauc Xillia.
Esmu atkarīga no journal.

Sita.
Nosita vienu.
Un smējās.
Sita.
Nosita divus.
Un smējās.
Un smējās.
Sita.
Nosita trīs.
Un smējās.
Un smējās.
Un smējās.
Viņš sita un sita.
Un smējās un smējās.
Te pēkšņi nenosita.
Pulkstenis aizkavējās.

Es plūstu caur tavām domām,
Piekaisot viņas ar sevi
Kā dzintara gabaliem
Vētrainas jūras krastā.
Iemirdzos tavās acīs,
Kā izmisums un kā prieks.
Un iesienu mezglus, izpūrušajos matos.
Tu dzen mani projām.
Es ietrīcos elpā, nosarkstu vaigos,
Kā jūra viļņoju tavos smaidos.
Tavas asinis dzenu
Arvien ātrāk un ātrak
Un sirdspukstos dziedu.
Ieskanos kliedzienos, čukstos.
Tu dzen mani prom.
Es ielaužos tavā sirdī,
Par savu mājvietu padaru to,
Pārņemu tavu prātu,
Kā migla apņem rītus,
Iekūstu tavos sapņos,
Iezvanos tavos vārdos.
Tu dzen mani prom.
Tu sajuksi prātā
Es smaidu, es smejos,
Tu lūdzies, lai eju.
Es smaidu, es smejos,
Es smaidu, es smejos...
Tu projām mani dzen.
Tu sajuksi prātā.
Tu projām mani dzen.
Tagad tava kārta.
Es esmu sajukusi prātā...
...jau sen...

Paņem divos pirkstos
Manus spārnus un salauz,
Satver tos savā saujā,
Pamet vilkiem, lai sagrauž.

Un gandarīts paslavē sevi,
Ka esi tik varens un spēcīgs,
Jo savām rokām nogalēji to,
Kas nesaprasts, pamests un grēcīgs.