Xillia

"Nododiet sveicienus, kad viņš atnāks. Pasakiet, ka biju atnākusi!" Noklaudzēja durvis un es ātriem soļiem devos prom. Laiks bija sastindzis uz vietas. Manas rokas vēl sevī glabāja nospiedumus no viņa lietām, kas neaiztiktas gulēja pieputējušajos plauktos. Sirds sila, neskatoties uz to, ka lietus gāzās aumaļām. Soļu ritmiskais skanējums kļuva arvien straujāks, līdz es attapos neprātīgi skrienot pa izmirkušās pilsētas pamestajām ielām. Un skaļi elsojot sabruku pie rudens lapu pārbāztajām renstelēm, lai paskatītos acīs realitātei. Viņš ir tur, no kurienes neatgriežās. Nāvi apmānīt nav iespējams.
Es pirmo reizi paspēru soli, lai ietu pie viņa.