Xillia

Es plūstu caur tavām domām,
Piekaisot viņas ar sevi
Kā dzintara gabaliem
Vētrainas jūras krastā.
Iemirdzos tavās acīs,
Kā izmisums un kā prieks.
Un iesienu mezglus, izpūrušajos matos.
Tu dzen mani projām.
Es ietrīcos elpā, nosarkstu vaigos,
Kā jūra viļņoju tavos smaidos.
Tavas asinis dzenu
Arvien ātrāk un ātrak
Un sirdspukstos dziedu.
Ieskanos kliedzienos, čukstos.
Tu dzen mani prom.
Es ielaužos tavā sirdī,
Par savu mājvietu padaru to,
Pārņemu tavu prātu,
Kā migla apņem rītus,
Iekūstu tavos sapņos,
Iezvanos tavos vārdos.
Tu dzen mani prom.
Tu sajuksi prātā
Es smaidu, es smejos,
Tu lūdzies, lai eju.
Es smaidu, es smejos,
Es smaidu, es smejos...
Tu projām mani dzen.
Tu sajuksi prātā.
Tu projām mani dzen.
Tagad tava kārta.
Es esmu sajukusi prātā...
...jau sen...