Xillia

Kā maiga meitene viņa
Nomet mākoņu drēbes,
Un sava kailuma kaunoties
Nosarkst, kad ierauga mēnesi.

Iemērc savus pirkstgalus jūrā
Saraujas - ūdens tik auksts!
Un bangojošu viļņu putās
Viņa uzmanīgi iemērc plaukstas.

Lēnām tās stari grimst ūdenī
Un debesis bēdīgi tumst,
Zeme bez viņas siltuma
Sasalst un skumst.

Līst saulstari trauksmainās bangās
Tos viesuļi krastā izskalo,
No viņas gaismas mestajām drupačām
Daudz zeltaini dzintari top.

Saule nenoriet ātri.
Kā kaunīga meitene viņa
Atdodas jūrai ik nakti
Pa kripatiņai.