|
.:23 Oct 2010.:.11`56am:: |
tā viņš ir.
tiklīdz kārtīga darba nav -> ir daudz atsevišķi projektiņi, vairāk nav laika te neko rakstīt.
- Divos vārdos - kā tev iet?
- Iet labi.
- Sīkāk arī vari pastāstīt?
- Kuru no vārdiem vajag sīkāk?
- Vispār jau abus būtu labi..
- Nu labi. Lai iet pirmais vārds sīkāk. Iet. Sevī ietver dažādas dinamiskas darbības. Skrien, lec, brauc, arī klūp un krīt. Ārkārtīgi dinamiski. Tā, kā vienmēr esmu to vēlējies. Atceros laiku pēc paaugstinājuma Rīgas Satiksmē - katru dienu te tika kaut kas ierakstīts. Un vienmēr tikai tāpēc, lai varētu to nomāktības un nolemtības sajūtu likvidēt. Tagad nav laika tādām sajūtām. Otrais vārds - labi. Viss, ko daru, patīk. Bet ja godīgi, tad pārāk daudz pēdējā gada laikā bija paķerts, ko darīt.
- Un kas tas būtu?
- Doktorantūra. Gadu atpakaļ iestājos gan maģistratūrā iekš LU Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes, gan doktorantūrā, tajā pašā universitātē, Fizikas, astronomijas un mehānikas programmā. Stipendiju nevienā no abām programmām nedabūju, un izvēlējos izspiest otro maģistratūru. Tā nu šogad nācās nopauzēt doktorantūras studijas, ar nodotu atskaiti un iesniegumu par izstāšanos. Pozitīvais tajā ir tas, ka, ja kādreiz gribēšu atgriezties, un tas nav izslēgts, ka gribēšu, tad varēšu turpināt no tās pašas vietas, kur paliku šobrīd. Ja godīgi, tad šī gada laikā doktorantūrā netika izdarīts gandrīz nekas. Viens vienīgais pētījums, kurš nospīdēja tikai profesora iniciatīvas un iespējas dabūt dienasnaudu, bija pētījums īpašā laboratorijā Francijā, Klermontferānā. Tur atrodas specifiska laboratorija ar tajā iebūvētu mākslīgas miglas kameru. Pētījumi norisinās pārsvarā saistībā ar autobraukšanu sliktos apstākļos, vadītāju reakcijas ātrumu, auto apgaismojuma ierīču parametru mērījumiem. No mūsu puses mēs šo miglas kameru izmantojām redzes uztveres pētījumiem. Meklējām sliekšņus un to kombināciju starp trim parametriem - redzes asumu, apgaismojumu un kontrastu - četrām dažādām krāsām. Sarkanai, zaļai un zilai, un baltai.
- Nu esam pamatīgi iebraukuši doktorantūras tēmā. Bet, atgriežoties pie izvēles, kas noteica tavu izvēli par labu studijām maģistratūrā?
- Patiesībā vairāku faktoru kombinācija. Nedabūju stipendiju studijām doktorantūrā, vienmēr interesējusi ģeogrāfija, ceļošana, dabūju arī darbu saistībā ar ģeogrāfiju. Tā nu nosliecos par labu iegūt otro maģistra grādu, sfērā, kas vienmēr interesējusi.
- Tātad pēc darba Rīgas Satiksmē sāki strādāt ģeogrāfijas sfērā?
- Gluži tūdaļ pēc Rīgas Satiksmes pamešanas gan nē. Pametu Rīgas Satiksmi 2009. gada 15 maijā. Tieši krīzes augšupejas laiks. Tā bija mana pēdējā darbdiena, un ārkārtīgi laimīga darbdiena. Es nekad nebiju jutis tik vieglu sajūtu. Biju iekrājis naudiņu. Ar māsu un draudzeni apceļojām Islandi tajā vasarā. Pie tam, ja masu medijos par Islandi runāja, ka tā ir visas krīzes cēlonis un tur tā izpaužas visvairāk - pilnīgas aplamības. Mūsu valstī tā izpaudās citos līmeņos, nekā Islandē. Pēc Islandes ceļojuma, rudenī iestājos studēt, pie tam samaksāju par pirmo studiju pusgadu 750Ls, lai varētu oficiāli studēt ģeogrāfos. Varētu teikt, ka tikpat daudz saņēmu atpakaļ, piedaloties jau iepriekšminētajā pētījumā Francijā, kā dienas naudu. Taču iekrājumi sāka iet uz beigām. Un tā, vārds pa vārdam ar dažiem kolēģiem, no 2010. gada marta, strādāju uz pusslodzi kā pētnieks Eiropas finansētā projektā, kurš nodarbojas ar pazemes ūdens dinamikas modelēšanu. Pie tam alga šajā projektā uz pusslodzi ir tikai mazliet mazāka nekā iepriekš strādājot Rīgas Satiksmē uz pilnu slodzi. Atšķirība ir noslodzē un atbildībā.
- Kā to saprast?
- Rīgas Satiksmē par 430 latiem treknajos gados gan es, gan manas kolēģes ar pietiekami ilgu stāžu, tika pamatīgi noslogotas dažbrīd. Mans apmācības process nebija no tiem veiksmīgākajiem - ar kolēģi, kas mani skoloja, man nebija izveidojies skolnieka-skolotāja kontakts. Mans darbs, tagad atskatoties, bija diezgan "ķepļep", pietrūka sistemātikas. Manuprāt, ārkārtīgi nekārtīga bija nodaļu savstarpējā sadarbība. Piemēram, nodaļā, ar kuru man vajadzēja sadarboties, augstos amatos atradās dažs nekompetents cilvēks, kas nespēja saprast dažas mūsu nodaļas īpatnības. Galu galā, ejot pie viņa, es jau zināju, ar ko tas beigsies. Smaidīju un gāju. Tagad savu darbu varu organizēt daudzmaz pats, ir uzdevumi, ir pētniecība, ir, protams, arī termiņi.
- Jūti sevi kā akadēmiķi?
- Nezinu gan, vai akadēmiķis ir tas korektākais vārds. Īstenībā man ir kāda liela sāpe par Latvijā esošo augstāko izglītību un vadošo cilvēku darba sadalījumu tajā. Šajā sfērā es redzu trīs virzienus - akadēmisko, zinātnisko un administratīvo. Katrs no tiem pats par sevi jau izsaka, kas zem tā slēpjas. Akadēmisko virzienu pārstāv lektori. Jāņem vērā, ka lektors ir zemākais akadēmiskais statuss. Asociētu profesoru nosaukt par lektoru, tas ir negods profesoram. Lektors var būt maģistrs, vai, iespējams, arī bakalaurs, ja universitāte pieļauj tādu iespēju, kas lasa lekciju. Protams, arī profesori un docenti lasa lekcijas, bet tādā gadījumā tomēr viņi jāgodā pēc to augstākās pakāpes. Cilvēki, kas sevi sajūt kā pedagogus, ir aicināti pārstāvēt akadēmisko virzienu, neraugoties uz to, vai viņš ir asociēts profesors, vai nepabeigts maģistrs. Zinātnisko virzienu pārstāv tie, kuriem tā zinātniskā domāšana piemīt, kuri spēj ģenerēt idejas, spēj tās kombinēt, spēj atsaukties, daudz zina. Tādiem nav nepieciešamība sevī sajust pedagoga aicinājumu. Viņi pēc būtības ir zinātnieki. Un pēdējais - administratīvais virziens, ko pārstāv tādi cilvēki, kam padodas darbs ar papīriem, rakstīšanu. Šādi cilvēki iet roku rokā ar zinātniekiem - palīdz veidot projektus, palīdz rakstīt rakstus. Tie, kas domu noliek uz papīra. Mana sāpe ir tā, ka Latvijā visi šajā sfērā esošie cilvēki visos trīs virzienos cenšas strādāt pa visiem 100%.
- Un tas noved pie tā, ka ņemot dalību visās trijās tevis izdalītajās sfērās, kopējais līmenis krītas?
- Jā, tieši tā. Salīdzinot profesoru, kuram nav pedagoģisko dotību, bet vada lekcijas, ar šī profesora asistentu, kurš, varbūt pat vēl studē pēdējā bakalaura kursā un kuram šīs pedagoģiskās dotības ir, noteikti, ka lielāku devumu izglītībā dos šāda asistenta darbs. Taču - asistents - tas ir amats. Amatam nepieciešams atalgojums. Ja netiek nodrošināts atalgojums, sekas ir tādas, ka, vai nu asistenta darbs ir nekāds, vai arī asistents ir zinātniski ievirzīts, vai asistentu nemaz nav. Projektus, cik esmu redzējis no savas pieredzes, visbiežāk raksta tie paši zinātniskie cilvēki - profesori. Manuprāt, vislētākais efektīvais variants ir tad, ja profesoram ir vismaz trīs asistenti. Tādi, kas pārstāv manis nosauktās jomas. Zinātniskais, administratīvais un akadēmiskais. Tikai tādā gadījumā zinātne var progresēt, ne tikai eksistēt un baroties no citiem, no tā, kas notiek citur.
- Samērā skarbi vārdi mūsu laikam. Un gan jau ka būs kādi, kas Tev nepiekritīs, oponēs Tevi. Bet nu turpinājumā pāriesim pie izklaides sfēras. Tu taču spēlē grupā, vai ne?
- Jā, spēlēju gan. Un ne tikai vienā, bet veselās divās. Into One un K.S. Un šad tad arī kori Āgenskalna baptistu baznīcā diriģēju...
...turpinājums varētu sekot...
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
