kaut kāda proza
Tas brīdis ir īpašs un notiek ātri. Īss skatiens, zilganbalts gar acīm, un tu vairs neeksistē. Nav tevis. Tikai viena vienīga nebūtība, bez laika rituma, bez gala. Tā kā tad, kad aiziet gulēt, kad laiks pazūd. Ir brīdis, kad tu aizmiedz un brīdis, kad tu pamosties. Bet kas bija pa vidu? Ja nebija sapņu, tad īsa nebūtība. Tu varbūt esi nomiris starp aizmigšanu un pamošanos. Un tevis vairs nav. Mēs sastopamies ar nāvi un dzimšanu katru vakaru, katru rītu.
Esmu piekusis, par šo ir rakstīts jau daudztūkstoš gadu, kāpēc vispār es te ko rakstu tagad?
Nē, un man nav suicidālas domas. Deskriptīvas, drīzāk. Mirt pavisam es galīgi negribu. Jo dzīve ir skaista.