Xillia

Ziloņkaula svētnīcā
Mirdz perlamutra grīdas
Un tavu dievu mozaīkas
Logos iepildītas.
Spīd svečugaismā altāris
Un vīraks izkliedz dūmus,
Tu sēdi ceļos nometies
Un lasi svētās rūnas.
Pār tevi klājies apmetnis
No melnā Ķīnas zīda;
No saziedotiem dārgumiem
Jau slejas piramīdas.
Šai aizmirstajā svētnīcā
Reiz as`nis izlijušas
Un tāpēc naktīs vientuļās
Var dzirdēt balsis klusas.
Kad logos mēnesgaisma spīd
Un ūdens kļūst par vīnu,
Tad ieslēpušies ērģelēs
Dzied enģeļi par mīlu.
Jau gadsimts rit pēc gadsimta,
Tu vecāks neesi kļuvis;
Klīst apkārt ļaužu valodas,
Ka esi spoks vai burvis.
Bet esi cilvēks, rēgus tu,
Ne saskati, ne jūti,
Un vajadzīgs tev nav neviens,
Ne sievietes, ne skūpsti.
To viņa zin` un asarās
Mirkst mandeļveida acis,
Un viņa netuvojās tev,
To dara viņas skatiens.
Ir viņa rēgs bez asinīm,
Tu svētāks tai par dievu,
Un kamēr nemani neko
Tā sargā tavu mieru.