Xillia

Saindēts vīns
Līst tavās lūpās,
Kā negausis tu, prasi vēl un vēl.
Stikli ieķeras sirdī, uzplēšot rētas,
Skabargas saplosa dvēseli,
Lupatu lēveros, pelēkos dūmos.
Asinis neprātā traucas pa tavu miesu,
Dedzina krūtis un vaigus
Kā tumši sarkans dzīvsudrabs,
Plūst lejup pa tavu ziemas baltuma ādu,
Salāso zālē, iesūcas miglā.
Un viss.
Tu pacelies spārnos uz aizlido,
Un tevis vairs nav un nebūs,
Tik atkal kāds šīs sārtās miglas apskauts,
Brīnīsies par sarkanīgo rasu.