Mācos mīlēt bez atbildes. Dot, negaidot neko pretī. Nē, es tiešām neko negaidu pretī, jo tā vairāk ir platoniska mīlestība - gribu būt labs draugs, bet ne mīļākā. Šo mīlestību gribas izslimot kā vējbakas - atdot tam, kam tā pieder, un ar laiku tā pati mierīgi novelsies no sirds kā tāds olis, nevis ilgi mani mocīs. Mācos būt patstāvīga un pastāvīga savās emocijās un neļaut, lai tās ietekmē. Nevis skumt vai apvainoties par kādu vēsu atbildi uz vēstuli vai neatbildētu īsziņu, bet pieņemt, ka tā vienkārši ir.
"I'll be there for you" - apmēram tā.

Kādu laiku.