Meli sev.

Recent Entries

7/18/12 01:03 am

Nesaprotu, kā var sieviete gūt kaifu no anālā sexa. Izdabāšana vīrietim, nekas vairāk.

7/8/11 12:16 am

Iztrūkuma trauksme.
Tik ļoti pietrūkst, ko samīļot, ka atkal velk uz pierīšanos.

5/29/11 03:45 am

Gribu staigāt rociņās visām vasaras naktīm cauri.
Ļoti, ļoti, ļoti.
Bet es negribu kārtējo reizi būt drosmīgāka vai stiprāka, vai pārliecinātāka, vai vienalga kādā veidā pārāka.
Gribu, lai tā roka, kas tur manējo, būtu stiprāka.

5/4/11 01:57 am

Man sagādā baudu izturēties labi pret cilvēkiem, kas man darījuši pāri un paši to apzinās. Jo tad viņi mokās sirdsapziņas pārmetumos, kas varētu būt līdzvērtīgi tam, kam viņi izgrūduši cauri mani. Beigās sanāk diezgan nežēlīgi, bet vienkārši būt ļaunai būtu pārāk prasti un elementāri.

3/11/11 09:51 pm

Kāpēc vienmēr ir tā, ka es zaudēju interesi par vīrieti, tiklīdz ar viņu pārguļu?
Man tā ir augstākā intimitātes pakāpe, bet pēc tam šķiet viss tik tukšs. No pieskārieniem vairs negriežas galva, skūpstoties vēders vairs nesasienas mezglā. Viss pēkšņi kļūst tik parasts.

Viņš ir tik jauks. Rūpējas un ir izpalīdzīgs. Mīļš.
Bet vakar viss pēkšņi salūza un liekas viņa par daudz.

2/1/11 06:36 pm

Nedēļa bez ēšanas. Šodien bieži sāk reibt galva un brīžiem rokas un kājas liekas ļoti smagas.
Mērķis - nomest zem 60.
Ēšanas priekus piegriežu līdz brīdim, kad būs pietiekami sakarīgs laiks skriešanai.

12/15/10 10:56 pm

To vajadzēja dzirdēt, kāds klusums iestājās kompānijā, kad es sarunu biedram neticīgi pajautāju: "Tu gribi teikt, ka nekad neesi gribējis nomirt?!"

Sarkana nagu laka ir seksīga.

12/15/10 12:34 am

Atkal ir saules pinums pilns ar agresīvu enerģiju, gribas aiziet uz klubu un dejot nekautrīgi kā grūpijai un barot savu ego ar tikpat nekautrīgiem skatieniem. Spēlēties, kaitināt, kārdināt un neļauties. Ļaunprātīgi izmantot to varu, kas sievietei ir dota pār nosiekalojušos vīrieti.
Mīlestības atdošana strādā ideāli kā plānots. Vairākas iztrūkstošas atbildes ir aizcirtušas šīs slūžas ciet un es vairs īpaši nealkstu viņu redzēt. Prāts atvēsinājies līdz nulles temperatūrai un es vairs neskriešu satikties pie pirmās izdevības. Es negribu kādam dot pār sevi tik lielu kontroli.
Gudri psihologi skaidrotu, ka agresija un vēlme kaitināt un spēlēties ar vīriešiem ir sublimējusies neatbildēto signālu enerģija. Viņiem droši vien būtu taisnība.

12/9/10 06:38 am

"un, Ksenij, tu esi īpaša.. vot tu esi īpaša!!"
Dažreiz gadās, ka tas, kas sākumā likās kļūda, vēlāk izrādās nenovērtējams. Ar mačo tipiņiem man kaut kā parasti beigās sanāk tā, ka, ja viņiem izdodas mani atlauzt, vēlāk paliek kaut kāda īpaša saikne. Gan viņiem pret mani, gan man pret viņiem. Dažreiz vajag sev pielaist klāt arī tādu kā to puisi pirms gada, kurš var dabūt un paņem jebkuru ar ļoti retiem izņēmumiem. Kad tāds skaistuļu mīlētājs pasaka, ka tu bez kosmētikas izskaties mīlīgi, un citā reizē atzīstas, ka esi viņu līdz sirds dziļumiem ar kādu savu spontānu rīcību saviļņojusi, kļūst mazliet mazāk bezcerīgi ap sirdi.
Citādi es pati sev liekos auksts zombijs bez sirds.

12/5/10 03:10 am

Mācos mīlēt bez atbildes. Dot, negaidot neko pretī. Nē, es tiešām neko negaidu pretī, jo tā vairāk ir platoniska mīlestība - gribu būt labs draugs, bet ne mīļākā. Šo mīlestību gribas izslimot kā vējbakas - atdot tam, kam tā pieder, un ar laiku tā pati mierīgi novelsies no sirds kā tāds olis, nevis ilgi mani mocīs. Mācos būt patstāvīga un pastāvīga savās emocijās un neļaut, lai tās ietekmē. Nevis skumt vai apvainoties par kādu vēsu atbildi uz vēstuli vai neatbildētu īsziņu, bet pieņemt, ka tā vienkārši ir.
"I'll be there for you" - apmēram tā.

Kādu laiku.

12/4/10 12:30 am

Līdz šim esmu vairākas reizes pārliecinājusies, ka vienaldzība ir viss, kas pasaulei vajadzīgs. Un tomēr es kāpju atkal un atkal uz tā paša grābekļa - negribēdama būt "vidējais zāģējošais latvietis", cenšos pateikt to, ko domāju, ne tikai tad, kad domāju sliktu, bet jo īpaši tad, ja domāju labu.
Nu, nevajag cilvēkiem uzticēties, nevajag.

11/30/10 05:03 am

Esmu kļuvusi par tādu personu, kādas man agrāk tik ļoti riebās - skeptiska un emocionāli tukša. Manī ir daudz brīvas vietas, kuru es aizstūķēju ar kartupeļiem un pelmeņiem, kā rezultātā man ir astoņi lieki kilogrami. Nebūtu man izklaides ar diviem pirkstiem, būtu visi astoņpadsmit un vairāk.

11/22/10 04:12 pm

Patīk tā sajūta, kad mani "apēd ar acīm". To var sajust kā sīkas, asas sniegpārsliņas uz ādas un iedod baigo tonusu.

11/22/10 03:53 am

Ja es būtu džeks, es tagad sēdētu bārā pie ceturtā tukšā alus kausa un meklētu kašķi ar kādu uzkačātu urlu, kas man sadotu pa muti un tā atspārdītu, ka trīs dienas čurātu asinis.
Tas tāds īpatnējs blakusefekts šādiem stāvokļiem - gribas, lai sāp fiziski. Nu, vismaz dzīva sajustos.
Bet meitenes diemžēl neviens nesit un viņām nepiestāv staigāt piekautām ar lukturi zem abām acīm.

Iespējams, nelaime ir tajā, ka es tiešām cilvēkiem redzu cauri un pārāk ātri spēju novērtēt, cik interesanti, sakarīgi un saderīgi spētu pavadīt ar viņiem laiku. Kā par nelaimi, arī īslaicīgi romāniņi mani neinteresē.

11/20/10 07:56 am

Pēdējā laikā bieži uznāk dusmas pret māti, kaut arī mūsu attiecībām vajadzētu būt vienkārši ideālām, ņemot vērā, ka tiekamies ne biežāk kā pāris reizes gadā.
Man besī viņas audzināšana, ar kuru es tagad nevaru tikt galā. "Nedari otram to, kas nepatīk pašai." "Padomā, kā jutīsies pārējie." "Citi taču skatās!"
Oi, nu es esmu izaugusi par labu meiteni, paldies - nevienam liekas problēmas neradu, sāpes pasaulē nevairoju un visādi citādi esmu diezgan patīkams cilvēks, bet NELAIMĪGS. Māte ir iemācījusi, kā dzīvot saskaņā ar citu vēlmēm, bet cīnīties par savējām man tagad ir jāiemācās pašai. Un tas ir tik fucking grūti, kad jau kopš apziņas pirmsākumiem automātiski iegājies domāt par to, kā citi jutīsies, iztēloties viņu emocijas un, nedod die's, sarežģīt kādam dzīvi. Un vēl taču nedrīkst aizmirst - ko cilvēki padomās?!

Dirsā šito audzināšanu. Gribu būt normāla, veselīga egoiste. Pajāt.

11/17/10 12:23 am

Jau kuro dienu drausmīgs depresīvisms un nelaiž vaļā. Grūti uztvert lietas vieglāk ar tik smaguma pilnu sirdi.
Jāiet uz aptieku pēc padoma. Nezinu, kā citādi sev palīdzēt. Cilvēki nespēj, varbūt ķīmija spēs.

11/16/10 08:09 pm

Sapņot vai nesapņot?
Ticēt vai neticēt?
Tādi jautājumi mani nodarbina pēdējā laikā pārāk bieži - katrs atsevišķi un visās iespējamajās kombinācijās. Un par visām iespējamajām dzīves jomām.
Sapņot bail, jo tad ir jāviļas, jo ilūzijas mēdz būt nereālas.
Bet, jo vairāk slāpē tos sapņus, jo stiprāki tie atgriežas.

Es Tevi tik sīki esmu izfantazējusi, ka Tu sen jau vairs neesi reāls - Tu esi tik ideāls, ka pat tad, ja mēs kādu dienu pa īstam iepazītos, es kā sālsstabs stāvētu, brīnītos un būtu tik pārsteigta un satraukta, ka nespētu jēdzīgu vārdu pārspļaut pār lūpu.

11/10/10 01:29 am

Nekas daudz jau cilvēkam nav vajadzīgs - prāts, sirds un mugurkauls.

10/29/10 05:54 am

Šovakar vienā bārā satiku smuko puisi, kuram vienreiz garāmejot adresēju smaidu, un kopš tā laika vienmēr, kad sagadāmies vienā telpā, es jūtu neatlaidīgus skatienus un šķietami nejaušu būšanu kaut kur tuvumā. Viņam ir skaisti, melni, izspūruši mati un ieslīpas mandeļveida acis. Un viņš vispār ir glīts, bet es māku tikai dažreiz paskatīties un neko vairāk. Es neprotu flirtēt ar vīriešiem, kuri man patīk. Man likās, ka tā ir tikai tīņu gados - jo vairāk cilvēks patīk, jo grūtāk to viņam parādīt, kur nu vēl atzīties. Mokos es, mokās viņš un tā mēs nekad nesatiksimies.
Vēlāk satiku vēl vienu puisi, ar kuru ir līdzīgi - skatieni un viss. Tas laikam ir patoloģiski. Man liekas, ka viņš vizuāli ir līdzīgs manai bijušajai un līdz šim ilgākajai mīlai.

Ai, nafig tos vīriešus.

10/27/10 02:37 am

Šķiet, es šovakar sapratu, kas notiek.
Es augu. Pienācis lūzumpunkts starp jaunu meiteni un pieaugušu sievieti. Nevar vairs tā turpināt - apaļām acīm brīnīties par pasauli, ļauties katrai straumei, lai nes, kur pagadās. Ir pienācis laiks, kad viss ir pārstājis notikt pats no sevis un ir jāizdara pašai savas izvēles, lēmumi. Lūk, no kurienes tās paralizējošās bailes. Jo mani vairs nesaudzēs. Tie laiki ir garām. Ir jāmostas, jāceļas, jāiet, jādara un jādomā par sevi un par tiem, kas nāks.
Powered by Sviesta Ciba