Meli sev.

Recent Entries

10/21/10 03:03 am

- How come you don't have a boyfriend?
- Well, guess I haven't found one yet.
- Those latvian guys must be crazy to miss a girl like you.
- Why do you think that the problem is with them?
- ??
- Huh, never mind. Love's for brave hearts only.

10/14/10 04:37 am

Jāiemācās atšķirt kaislību no mīlestības. Pirmā ir iznīcinoša un spēcīga uguns, kas pakļauj, bet, kad tā izplēn, vairs nav glābjama. Otrā balstās pavisam citās vērtībās, ir kopjama, saudzējama, laistāma un apčubināma kā tāda eksotiska puķe.
Vēl pirms dažām dienām domāju par to, ka gribu satikt cilvēku - svētkus. Tik neprātīgi iemīlēties, ka vienam bez otra negribas ne ēst, ne gulēt, ne elpot, un katra tikšanās reize būtu vēl grandiozāka par Jaungada nakts salūtu Londonā un Ziemassvētkiem, kopā ņemtiem. Es vēl nenorakstu iespēju, ka ar mani tā varētu notikt, un man gribas ticēt, ka uguni un puķes ir iespējams savienot. Bet pagaidām sirdī ir nomācošs kapa klusums. Ir kaut kādi vārti, kas neveras vaļā un neļauj nevienam piekļūt tuvāk. Esmu pārāk piesardzīga. Ja tā padomā, man nekad nav bijušas klasiskas, ilgstošas attiecības ar randiņu periodu, maigu iepazīšanu, nesteidzīgu atvēršanos un vienam otra atklāšanu. Ir bijusi tikai uguns un pie saknes nocirsti pumpuri.
Tagad, kad pie apvāršņa ir parādījies vīrietis, kas jau kuro reizi divu gadu laikā neatlaidīgi sakās, ka gribētu mani precēt, es beidzot sāku domāt - varbūt pietiek lauzties, raustīties un pārstāt paniski bēgt no visa. Varbūt, ja es sāktu stādīt, laistīt un kopt šo puķi, iedegtos arī kāda liesmiņa, kuras man pret viņu nav. Ielaidu šādu domu sirdī un tagad ir interesanti pašai sevi vērot no malas un pētīt, cik nenormāli prātīgi un uzmanīgi es attiecos pret pašu domu vien, it kā gatavotos bez drošināšanas staigāt pa virvi virs bezdibeņa.

10/5/10 10:58 pm

Mēs nejauši satikāmies ballītē. Pelēkā, piesmēķētā telpa bija pilna ar maniem draugiem, dažiem viņa draugiem un daudz svešiniekiem. Es biju savā labākajā elementā - nemierīga, kustīga kā uzgriežamais vilciņš, ar izaicinošām dzirkstelītēm acīs. Neprātīgi dejoju, skaļi smējos, runāju, ķircināju, provocēju apkārtējos un ik pa laikam mūsu skatieni sastapās, apmainoties noslēpumiem.
Pusčetros no rīta es devos projām, viņš sēdēja viens pats un smēķēja, kad piegāju atvadīties. Es zināju, ka nākamā tikšanās vai nu pienāks pēc ilga laika, vai nepienāks vispār. Pieliecos, iečukstēju viņam ausī: "Atvaino, bet negribu nožēlot, ja to tagad neizdarīšu," un nebrīdinot maigi noskūpstīju viņu uz lūpām. Viņš nekavējoties pievilka mani tuvāk un atbildēja skūpstam, tas ievilkās. "Ja tas tūlīt nebeigsies, es tevi aizvilkšu uz tualeti un tur notiks sliktas, sliktas lietas," un mani zobi viegli iecirtās viņa ausu ļipiņā.

Tad es pamodos.

Kā es varu zināt, ka vispār pastāv tāda mīlestība, pēc kādas ilgojos, ja nekad tādu neesmu saņēmusi?

10/4/10 01:40 am

Varbūt ir pienācis laiks pārstāt dzīvot ilūzijās, ka abpusēja mīlestība un saskaņa pastāv. Viens vienmēr mīlēs vairāk, nekā otrs, un tas otrais vienmēr būs tāds kā izmantotājs, kas vienkārši atļaus sevi mīlēt. Gribu būt godīga pret cilvēkiem, nemelot viņiem. Es varētu un man būtu, kam ļauties, ja gribētu vienkārši kādu sev blakus, bet es zinu, ka vienīgais, ko varētu dot pretī kādam, ko nemīlu, būtu sūdīga attieksme, ne tāda, kādu būtu pelnījusi mīloša sirds. Es nespētu Tev atlicināt tik daudz laika, cik Tu gribētu, un vienmēr, kad mēs no rīta pamostos kopā, es justos kā pretīga mele. Es melotu Tev katru reizi, kad skūpstītu un kad izģērbtu Tevi, un es nekad neteiktu, ka ilgojos pēc Tevis, kad mēs ilgi neredzētos, jo es nespētu mums abiem tā samelot. Draugi, ģimene, darbs, izklaide, pat bezjēdzīgi vakari vienatnē ar sevi vienmēr būtu pievilcīgāki par laiku Tev blakus. Es Tev piezvanītu tikai tad, kad būtu skumji, bet savās skumjās es ar Tevi nedalītos. Arī priekos tikai paretam - tad mums paretam būtu ilūzija, ka esam laimīgi kopā. Es ļautu Tev būt savam plāksterim un visu paturētu sev, ieskaitot Tavu neatbildēto mīlestību. Vai tas tiešām būtu tas, ko Tu vēlies? Vai Tu tiešām domā, ka spētu ar laiku mani pieradināt, atkausēt, likt sevi iemīlēt? Vai Tu būtu gatavs mani ienīst tikpat stipri, cik mīlēt? Vai Tu būtu gatavs nejusties laimīgs līdzās cilvēkam, kuru vēlies visu sev vienam?
Es zinu to sajūtu. Un to es nenovēlu nevienam, kur nu vēl mīlošai sirdij. Neesmu satikusi cilvēku, kuram spētu tā darīt pāri, pat ja tas to ļoti vēlētos. Piedod. Lūdzu, lūdzu piedod. Tu man pārāk patīc, lai spētu tā izrīkoties, bet ne tik ļoti, lai atvērtos un atdotu Tev sevi līdz pēdējam sirds nostūrim. Mazāk nav vērts. Lūdzu, lūdzu, piedod.

10/3/10 05:41 am

Šķiet, ka atkal ir sasniegta tik dziļa bedre, ka no tās pati saviem spēkiem netikšu ārā. Gribas jau tagad nakts vidū aizrakstīt vienīgajam cilvēkam, kas manī pa īstam klausās - tam, kuram es par to maksāju. Grūti paciesties līdz rītam un tad vēl pāris nedēļas, kamēr viņai atradīsies laiks priekš manis. Es jūtu, ka šoreiz tas viss pats no sevis nepāries.
Nevienam nav vajadzīgi tādi smaidīgie, jaukie cilvēki. Atkal.

Un vai tas ir normāli, ka man automātiski izsauc nelabumu tā iPhone paaudze, kas visur durvis sper vaļā ar kāju?

10/1/10 08:12 pm

Naivisti un ideālisti parasti ir pirmie, kurus iemīca mēslainē pašu labticība, tāpēc man jau atkal liekas, ka no šīm īpašībām ir jātiek vaļā, jākļūst par zombiju, līdzīgu Šleseram. Es tikai neesmu droša, ka to no sevis var tik vienkārši izravēt, ka ir iespējams iemācīties nemīlēt, nepieķerties, neatvērties. Nocietināties, neuzticēties nevienam, dzīvot vientuļi ir ļoti grūti.
Man jau atkal gribas bēgt. Vai es kādreiz aizbēgšu arī?

10/1/10 03:47 pm

Jau atkal ar dārdošu blīkšķi smagi aizcērtas kārtējās durvis.
Būs jau labi, man nevajadzēja par viņu tik ļoti sapriecāties. Bet es viņu mīlu vismaz par to, ka pamodinājis manī niknumu un spītu. Viņš tikai nezina neko par to visu.

10/1/10 02:25 am

Auksti, auksti, a u k s t i. Samudžināsim rokas un kājas kopā un neiesim vairs nekur, tikai elposim viens otra elpu un silti pirksti maigi klaiņos zem drēbēm.

10/26/09 11:50 pm

Man gribējās viņu pavest. Negaidot ieiet viņa istabā, klusi aizslēgt aiz sevis durvis. Tad pieiet klāt, sākt skūpstīt, ļaut, lai rokas klīst zem viņa krekliņa, lai tās slīd pār viņa silto ādu... Pamazām vilkt nost viņa drēbes. Gribējās sajust viņa ādas siltumu, vērot katru sīkāko muskulīti zem ādas notrīsam, kad es viņam pieskaros un kad viņa rokas pieskaras man. Jā, tieši tobrīd viņš bija viss, ko es vēlējos. Vienīgais, ko es vēlējos. Bez vārdiem, bez paskaidrojumiem, bez solījumiem un prātuļojumiem, nākotnes prognozēm. Vienkārši būt kopā tā, ka pazūd laiks, un nekad, nekad, nekad neattapties, nepamosties, neapstāties, neatskatīties, nejautāt, nebaidīties, nebrīnīties. Es gribēju mīlēt, gribēju pilnībā noslīkt tā cilvēka klātbūtnē, pilnībā iegrimt viņa smaržā, pieskārienos, esamībā.

Nekad, sasodīts.
Nekad.

10/21/09 12:13 am

Māsa šodien piepeši jautāja: "Kas noticis? Tev ir tik skumjas acis..." Nekas īpašs. Man gribas būt mīlētai. Ieritināties klēpī, lai mani samīļo, maigi noskūpsta un nelaiž vaļā. Ilgojos pēc siltuma. Uz ielas bieži iekrīt acīs kāds puisis, es viņam uzsmaidu - viņš pasmaida pretī un ar to pietiek, lai man gribētos ar viņu iepazīties. Katru reizi tas ir kāds cits svešinieks. Man ir bail, ka sanāks tāpat kā toreiz - es tik ļoti gribēšu kādu mīlēt, ka man būs vienalga, kuru. Varēšu viņā pieņemt visu, kas man citos nekad nav paticis. Tā kādu laiku būs bezierunu nekritiska mīlestība līdz brīdim, kad būšu gana sadzērusies to enerģiju vai vienkārši izsmēlusi visu savējo. Vienā jaukā dienā es sapratīšu, ka viņš nerunā manā sirds valodā, nekad nav klausījies un sapratis vai jutis kaut ko tāpat kā es. Viņš būs viens no tiem visiem uz ielas un viņa vietā varētu būt jebkurš, jo vajadzība kādam dot mīļumu un izlūgties to pretī būs vienīgais iemesls, kāpēc tā būs gadījies. Viņš vienkārši būs garāmgājējis, kas izmantojis iespēju un pacēlis uz zemes mētājošos sirdi. Es tā vairs nekad negribu, tāpēc no smaidiem uz ielas es tomēr ātri novēršos. Nekas, ka pēc tam vēl minūtes piecas smaidu pati.

10/20/09 07:26 pm

Man ir skumji. Sasodīts, man ir skumji par cilvēku, kuru esmu satikusi tikai vienu reizi dzīvē! Kāpēc es vienmēr tā ieciklējos uz tiem, kas nezināmu iemeslu dēļ man iepatīkas? Kāpēc tik ilgi?
Zinu atbildi, bet grūti sev atzīties. Es vienkārši nespēju izturēt, ka kādam interese par mani var būt virspusēja. Tas mani ir kaitinājis vienmēr, jo es uzskatu, ka nedrīkst tēlot draudzību, kaut vai tas būtu tikai viens vakars. Kaut gan vai tad šie likumi attiecas uz cilvēkiem dzērumā?
Man besī, ka viņš rēgojas visur onlainā, bet neko nesaka. Šodien pārskatījis manas bildes vēl divas reizes.
Es NEGRIBU uz viņa uzkārties!

10/5/09 08:17 pm

Diena, kad viss tiecas riebties un gribas sist galvu pret sienu.
Protams, nekad neviens man tiešā tekstā nav pateicis: "Atšujies"
Protams, es pati laikus visādus tādus secinājumus izdaru.
Un, protams, es par tiem gruzos. Izdomāju un gruzos.
Man patiesībā vajadzētu būt vienalga - galu galā vienreiz satikti svešinieki nespēlē pilnīgi nekādu lomu manā dzīvē.
Bet es, kā parasti, izsecinu, ka nevienam nepatīku un tālāk risinu ierasto destruktīvo domu ķēdītī.
Tas noteikti tāpēc, ka tu esi nesmuka. Tu esi nesmuka, jo tu esi resna. Tu esi resna, jo tu nedrīksti ēst, bet ēd. Tu neatsakies no ēdiena tāpēc, ka nevari. Tu nevari tāpēc, ka tu neko nevari. Tu savā dzīvē neko nevari.
Tā nu ļoti loģiskā kārtā es izsecinu, ka esmu resna, nesmuka un nekam nederīga. Visi subjektīvie lielumi savēršas perfektā negatīvismā.
Rakstu šo un pie sevis rūgti smejos, jo tajā ir tik daudz patiesības, cik diktē klišejas. Iespējams, citiem taisnība - kā parasts cilvēks ar savām vājībām es tiešām varbūt pat esmu ļoti ok, jo tās veido individualitāti. Bet nē, man taču vajag būt tādai, kā visi, kas visiem patīk. It īpaši tiem, kam riebjas.
Patiesībā es esmu pat pārāk stipra saviem 23 gadiem, tikai ne attiecībā uz uzdrīkstēšanos mīlēt sevi tādu, kāda esmu pagadījusies. Tās man vienmēr pietrūkst.

9/27/09 02:39 pm

Parasti es klubos nekad neiepazīstos. Es uz turieni eju tikai, lai izdejotos, un parasti es dejoju viena. Vakar biju pārliecināta, ka no mājas ārā neiešu - jau kādas četras dienas jūtos tizla, neglīta un resna. Tāpēc arī līst ārā no četrām sienām negribas.
Bet vakar tā tomēr sanāca, ka aizgāju uz vienu bāru. Un tā sanāca, ka sāku dejot ar vienu puisi un nodejoju visu vakaru. Kad balli slēdza, viņš uzaicināja mani pastaigāties un es arī gāju. Četros naktī laukā ir tumšs, mēs gājām bez noteikta mērķa, bet viņš mani apskāva ap pleciem un es jutos ļoti droši. Varbūt tāpēc, ka bija dzēris par daudz, bet viņš man tik daudz ko paspēja izstāstīt par sevi, savu ģimeni, pagātni un pat par attiecībām. Pa vērtībām. Par to, ka nekam pasaulē nav jēgas, ja nav neviena, kas tevi mājās sagaida un uzklausa, un samīļo... Un ik pa brīdim apstājās, paņēma manu seju plaukstās, ieskatījās cieši acīs un teica, ka man ir mīļākais smaids pasaulē.
Vēlāk mēs apsēdāmies kādā parkā uz soliņa, viņš ievilka mani klēpī un mēs klusi runājāmies. Ik pa brīdim viņš mani noskūpstīja. Likās, ka uz pasaules nevar būt nekas jaukāks par to puisi tik tuvu līdzās. Viņš man uzdeva dažādus jautājumus, uz kuriem es pēkšņi nevarēju atrast nevienu jēdzīgu atbildi. Es pārāk bieži teicu "Nezinu," bet uz vienu gan es atbildēju godīgi. "Kas tev šobrīd visvairāk dzīvē pietrūkst?" "Mīļums." "Man arī."
Es varētu iemīlēties tajā vīrietī. Un viņš varētu darīt visas tās muļķības, kuras dzērumā piesolījās darīt. Ir tikai viena problēma - es joprojām nejūtos nenieka vērta. Es tomēr neesmu garkājaina blondīne ar drebelīgu krančeli padusē. Es esmu... nekas īpašs. 165 centimetrus gara, 70 kilogramus smaga, klasiskā nozīmē ne pārāk skaista, neko nezinoša un kedas valkājoša puikmeitene, kas pati visu var. Ar sačakarētu un vienlaikus seklu prātu.

Rakstīju šo, domāju, ka diezin vai viņš vispār kādreiz gribēs atcerēties, ka palūdzis manu telefona numuru, un saņēmu īsziņu. Smaidu savu "mīļo smaidu".

9/25/09 03:11 am

Man dažreiz liekas, ka 23 gadi ir tāds prātīgs vecums, vai ne? Skatoties vienaudžu dzīves modeļus, man šobrīd jau gadus trīs četrus vajadzētu dzīvot kopā ar kādu pelēcīgu latvju bāliņu, strādāt no astoņiem līdz pieciem, nepārpūlēt smadzenes un dzemdēt bērnus. Man nav nekā no tā visa, pat darbs man ir tāds, ka nāku un eju, kad gribu, daudz domāju un dzīvoju viena. Vienīgais, kas no nosauktā man šobrīd šķiet jauks, ir tā bērnu būšana, bet arī tas tikai pēdējā mēneša laikā tāds periods uznācis un es to nevienam nesaku. Man daudzi ir teikuši, ka es būtu ļoti laba mamma, bet es nemaz negribētu tagad bērnu, jo patiesībā man ir diezgan forša dzīve, pat pārāk. Es pat kautrējos, ka tā nav gana garlaicīga.
Es labprāt iemīlētos un būtu mīlēta. Man pirms gada bija draugs, ar kuru divus gadus biju kopā. Tāds pelēcīgs latvju bāliņš. Alkoholiķis un dīkdienis, toties pašpārliecinātības pārpilns. Man vajadzēja gadu, lai saprastu, ka mums nav viena taciņa ejama, un vēl viens gads pēc kopdzīves sākšanas, lai mīlestības paliekas nobeigtos pilnīgi un galīgi un es ar simtprocentīgu pārliecību beidzot pieliktu tam visam punktu.
Viņš bija mans pirmais, es – viņa n-tā, jo viņš bija sešus gadus vecāks (un ir joprojām). Četrus mēnešus pēc šķiršanās man pirmo reizi mūžā bija vienas nakts sakars ar nenormāli skaistu vīrieti, kurš bija ģeniāls pavedinātājs un neinteresants mīlnieks. Esmu pārliecināta, ka tas manā biogrāfijā būs arī pēdējais īslaicīgais sakars, jo nekas dzīvē man nav licis justies morāli tik drausmīgi pretīgai kā tā nakts. Tas vairs neatkārtosies. Šobrīd esmu viena un lielākoties par to jūtos lieliski.
Patiesībā tam visam nav nekādas nozīmes manā stāstā. Daudz svarīgāks laikam ir laiks, kad es iemīlējos pirmoreiz – kad man bija 17. Es neatceros precīzi, neesmu nekur šo pieredzi dokumentējusi. Katrā ziņā tas bija kaut kas tik nenormāli sāpīgs, ka likās, ka visas pasaules skumjas mani žņaudz. Meklēju iemeslus, kāpēc daudzsološie, mazie solīši piepeši aprāvās un visas atbildes reizē ar to.
Un taču atradu! Es izdomāju, ka mani nav iespējams mīlēt. Patiesībā no šīs kroplās pārliecības es joprojām neesmu tikusi vaļā, tikai atšķirība starp „toreiz” un „tagad” ir milzīga - es pati sevi esmu sākusi mazliet mīlēt un cienīt.
„Toreiz” un „tagad” ir arī kāds vienojošs elements – gribas tos saukt par ēšanas traucējumiem, jo bulīmija skan kaut kā pretīgi. Es domāju, ka citi tādi man piekristu. Patiesībā es saslimu kaut kādā ziņā apzināti. (Ja tā padomā, nespēju iedomāties, kā tas varētu notikt neapzināti, nejauši.) Biju dzirdējusi, ka badojas vai vemj tādas meitenes, kas ļoti, ļoti cieš, ir nesaprastas, bla bla bla... Tieši tā jau arī ir. Diemžēl arī es sāku pēc ēdienreizēm pa kluso lavīties uz vannas istabu. Es jau pirms tam sevi ienīdu un ar šādu rīcību baroju savu naidu vēl vairāk. Kaut arī patiesībā tas nebija nekas vairāk kā mežonīgs, sirdi plosošs kliedziens pēc mīlestības. Jebkādas. Kaut vai no vecākiem, kuru man tad vairs nebija.
Vienreiz brālis mani pieķēra vemšanā, jo biju aizmirsusi ieslēgties. Kādu laiku viņš mēdza izmest pa aizskarošam jociņam, bet pēc pusgada nomierinājās. Es gan nē, tikai kļuvu uzmanīgāka. Pēc diviem gadiem sapratu, ka esmu purvā, no kura netieku ārā. Sāku reāli baidīties par savu garīgo un fizisko veselību, tāpēc meklēju psihologa palīdzību. Pirmās reizes vienkārši histēriski raudāju. Ar laiku iemācījos runāt par savu problēmu, taču tas joprojām nav viegli. Pēc pusgada ārstēšanas es joprojām nebiju tikusi ar to galā, taču galvā bija sakārtots daudz kas cits. Mana ārste teica, ka bulīmija ir kā alkoholisms, un viņai ir taisnība.
Esmu pateikusi par savu slimību tikai vienam pašam tuvākajam cilvēkam – tad, kad biju jau izgājusi psihologa sesiju. Stāstīju par to pagātnes formā kā par murgu, kas jau ir beidzies, bet meloju.

Dažreiz ir tā, ka es nedēļu varu neēst vispār. Dažreiz varu mēnesi no vietas katru vakaru noskriet sešus kilometrus. Bet es vienmēr krītu atpakaļ. Šovakar – divreiz.
Powered by Sviesta Ciba