Varbūt ir pienācis laiks pārstāt dzīvot ilūzijās, ka abpusēja mīlestība un saskaņa pastāv. Viens vienmēr mīlēs vairāk, nekā otrs, un tas otrais vienmēr būs tāds kā izmantotājs, kas vienkārši atļaus sevi mīlēt. Gribu būt godīga pret cilvēkiem, nemelot viņiem. Es varētu un man būtu, kam ļauties, ja gribētu vienkārši kādu sev blakus, bet es zinu, ka vienīgais, ko varētu dot pretī kādam, ko nemīlu, būtu sūdīga attieksme, ne tāda, kādu būtu pelnījusi mīloša sirds. Es nespētu Tev atlicināt tik daudz laika, cik Tu gribētu, un vienmēr, kad mēs no rīta pamostos kopā, es justos kā pretīga mele. Es melotu Tev katru reizi, kad skūpstītu un kad izģērbtu Tevi, un es nekad neteiktu, ka ilgojos pēc Tevis, kad mēs ilgi neredzētos, jo es nespētu mums abiem tā samelot. Draugi, ģimene, darbs, izklaide, pat bezjēdzīgi vakari vienatnē ar sevi vienmēr būtu pievilcīgāki par laiku Tev blakus. Es Tev piezvanītu tikai tad, kad būtu skumji, bet savās skumjās es ar Tevi nedalītos. Arī priekos tikai paretam - tad mums paretam būtu ilūzija, ka esam laimīgi kopā. Es ļautu Tev būt savam plāksterim un visu paturētu sev, ieskaitot Tavu neatbildēto mīlestību. Vai tas tiešām būtu tas, ko Tu vēlies? Vai Tu tiešām domā, ka spētu ar laiku mani pieradināt, atkausēt, likt sevi iemīlēt? Vai Tu būtu gatavs mani ienīst tikpat stipri, cik mīlēt? Vai Tu būtu gatavs nejusties laimīgs līdzās cilvēkam, kuru vēlies visu sev vienam?
Es zinu to sajūtu. Un to es nenovēlu nevienam, kur nu vēl mīlošai sirdij. Neesmu satikusi cilvēku, kuram spētu tā darīt pāri, pat ja tas to ļoti vēlētos. Piedod. Lūdzu, lūdzu piedod. Tu man pārāk patīc, lai spētu tā izrīkoties, bet ne tik ļoti, lai atvērtos un atdotu Tev sevi līdz pēdējam sirds nostūrim. Mazāk nav vērts. Lūdzu, lūdzu, piedod.