Pēdējā laikā bieži uznāk dusmas pret māti, kaut arī mūsu attiecībām vajadzētu būt vienkārši ideālām, ņemot vērā, ka tiekamies ne biežāk kā pāris reizes gadā.
Man besī viņas audzināšana, ar kuru es tagad nevaru tikt galā. "Nedari otram to, kas nepatīk pašai." "Padomā, kā jutīsies pārējie." "Citi taču skatās!"
Oi, nu es esmu izaugusi par labu meiteni, paldies - nevienam liekas problēmas neradu, sāpes pasaulē nevairoju un visādi citādi esmu diezgan patīkams cilvēks, bet NELAIMĪGS. Māte ir iemācījusi, kā dzīvot saskaņā ar citu vēlmēm, bet cīnīties par savējām man tagad ir jāiemācās pašai. Un tas ir tik fucking grūti, kad jau kopš apziņas pirmsākumiem automātiski iegājies domāt par to, kā citi jutīsies, iztēloties viņu emocijas un, nedod die's, sarežģīt kādam dzīvi. Un vēl taču nedrīkst aizmirst - ko cilvēki padomās?!

Dirsā šito audzināšanu. Gribu būt normāla, veselīga egoiste. Pajāt.