Šovakar vienā bārā satiku smuko puisi, kuram vienreiz garāmejot adresēju smaidu, un kopš tā laika vienmēr, kad sagadāmies vienā telpā, es jūtu neatlaidīgus skatienus un šķietami nejaušu būšanu kaut kur tuvumā. Viņam ir skaisti, melni, izspūruši mati un ieslīpas mandeļveida acis. Un viņš vispār ir glīts, bet es māku tikai dažreiz paskatīties un neko vairāk. Es neprotu flirtēt ar vīriešiem, kuri man patīk. Man likās, ka tā ir tikai tīņu gados - jo vairāk cilvēks patīk, jo grūtāk to viņam parādīt, kur nu vēl atzīties. Mokos es, mokās viņš un tā mēs nekad nesatiksimies.
Vēlāk satiku vēl vienu puisi, ar kuru ir līdzīgi - skatieni un viss. Tas laikam ir patoloģiski. Man liekas, ka viņš vizuāli ir līdzīgs manai bijušajai un līdz šim ilgākajai mīlai.

Ai, nafig tos vīriešus.