Feodālās īpašuma attiecības vairs neatbilda ražotājspēkiem, kas jau bija attīstījušies. Tās kavēja ražošanu, bet nevis to veicināja. Tās pārvērtās par ražošanas važām. Tās vajadzēja saraut, un tās tika sarautas. Mūsu acu priekšā norisinās līdzīga kustība. Modernā buržuāziskā sabiedrība, kas uzbūrusi tik varenus ražošanas un maiņas līdzekļus, ar savām buržuāziskajām ražošanas un maiņas attiecībām, ar buržuāziskajām īpašuma attiecībām līdzība team burvim, kas nespēj vairs savaldīt pazemes spēkus, ko pats uzbūris. Krīžu laikā izlaužas uz āru sabiedriskā epidēmija, kas visos iepriekšējos laikmetos būtu šķitusi nejēdzīga,- pārproduikcijas epidēmija. Sabiedrībai ir pārāk daudz civilizācijas, par daudz iztikas līdzekļu, par daudz rūpniecības, par daudz tirdzniecības. Ražotājspēki, kas tās rīcībā, nekalpo vairs buržuāzisko īpašuma attiecību veicināšanai; gluži otrādi, šīm attiecībām tie ir kļuvuši pārāk vareni; šīs attiecības tos kavē; un, tiklīdz ražotājspēki šo kavēkli sāk pārvarēt, tie ienes sajukumu visā buržuāziskajā sabiedrībā, apdraud buržuāziskā īpašuma pastāvēšanu.
Ieroši ar kuriem buržuāzija pieveica feodālismu, tagad vēršas pret buržuāziju pašu. Bet buržuāzija ne tgikai izkalusi ierošus, kas tai nes nāvi; viņa radījusi arī vīrusum kas šos ieročus vērsīs pret viņu,- modernos strādniekus, proletāriešus.