DEBESIS · IR · SAJUKUŠAS · PRĀTĀ

Apspiedējs un apspiestais ir atradušies mūžīgā antagonismā viens ar otru, veduši nepārtrauktu, gan apslēptu, gan atklātu cīņu, kas katrreiz beigusies ar visas sabiedrības revolucionāru pārveidošanu vai ar cīnītāju šķiru kopīgu bojāeju. Buržuāzija kopš lielrūpniecības un pasaules tirgus izveidošanās beidzot iekaroja sev nedalītu politisku kundzību modernajā pārstāvniecības valstī. Modernā valsts vara ir tikai komiteja, kas pārvalda visas buržuāzā šķiras kopīgās lietas. Buržuāzijai vēsturē ir bijusi augstākā mērā revolucionāra loma. Buržuāzija, kur vien tā nākusi pie varas, ir iznīcinājusi visas feodālās, patriarhālās, idilliskās attiecības. Tā bez žēlastības sarāvusi visas tās raibās feodālās saites. Ar reliģiskām un politiskām ilūzijām aizplīvurotas ekspluatācijas vietā viņa likusi atklātu, nekaunīgu, tiešu, cietsirdīgu ekspluatāciju. Bujržuāzija nevar eksistēt, nemitigi neizraisot apvērsumus ražošanas rīkos, tātad nerevolucionējot ražošanas attiecības un līdz ar to arī visas sabiedrības attiecības.
Vajadzība pēc arvien lielāka savu ražojumu noņēmēju skaita trenc buržuāziju pāri visai zemeslodei. Visur tai jāiespiežas, visur jāiekārtojas, visur jānodibina sakari. Ekspluatējot pasaules tirgu, buržuāzija ir padarījusi visu zemju ražošanu un patērēšanu kosmopolītisku. Reakcionāriem par lielu sarūgtinājumu viņa ir izsitusi rūpniecībai nacionālos pamatus zem kājām. Tas notiek tiklab materiālo, kā arī garīgo ražojumu laukā. Atsevišķu nāciju gara ražojumi kļūst par kopīgu mantu. Nacionāla vienpusība un aprobežotība kļūst arvien vairāk un vairāk neiespējama, un no daudzām nacionālām un lokālām literatūrām izveidojas viena pasaules literatūra.
Buržuāzija ir pakļāvusi laukus pilsētas kundzībai. Tā ir radījusi milzu pilsētas, tā ir pilsētu iedzīvotāju skaitu salīdzinājumā ar lauku iedzīvotājiem lielā mērā pavairojusi un tādējādi ievērojamu daļu iedzīvotāju izrāvusi no lauku dzīves idiotisma. Buržuāzija arvien vairāk un vairāk izskauž ražošanas līdzekļu, īpašuma un iedzīvotāju sadrumstalotību. Tā ir sablīvējusi iedzīvotājus, centralizējusi ražošanas līdzekļus un koncentrējusi īpašumu nedaudzu rokās. Nepieciešamas sekas tam bija politiska centralizācija.
Busžuāzija savas šķiras nepilnās simtgadīgās kundzības laikā ir radījusi daudz plašākus un daudz kolosālākus ražotājspēkus nekā visas iepriekšējās paaudzes kopā. Dabas spēku pakļaušana, mašinizētā ražošana, ķīmijas lietošana rūpniecībā un zemkopībā, tvaika kuģniecība, dzelzceļi un upju pielāgošana kuģniecībai.

Feodālās īpašuma attiecības vairs neatbilda ražotājspēkiem, kas jau bija attīstījušies. Tās kavēja ražošanu, bet nevis to veicināja. Tās pārvērtās par ražošanas važām. Tās vajadzēja saraut, un tās tika sarautas. Mūsu acu priekšā norisinās līdzīga kustība. Modernā buržuāziskā sabiedrība, kas uzbūrusi tik varenus ražošanas un maiņas līdzekļus, ar savām buržuāziskajām ražošanas un maiņas attiecībām, ar buržuāziskajām īpašuma attiecībām līdzība team burvim, kas nespēj vairs savaldīt pazemes spēkus, ko pats uzbūris. Krīžu laikā izlaužas uz āru sabiedriskā epidēmija, kas visos iepriekšējos laikmetos būtu šķitusi nejēdzīga,- pārproduikcijas epidēmija. Sabiedrībai ir pārāk daudz civilizācijas, par daudz iztikas līdzekļu, par daudz rūpniecības, par daudz tirdzniecības. Ražotājspēki, kas tās rīcībā, nekalpo vairs buržuāzisko īpašuma attiecību veicināšanai; gluži otrādi, šīm attiecībām tie ir kļuvuši pārāk vareni; šīs attiecības tos kavē; un, tiklīdz ražotājspēki šo kavēkli sāk pārvarēt, tie ienes sajukumu visā buržuāziskajā sabiedrībā, apdraud buržuāziskā īpašuma pastāvēšanu.
Ieroši ar kuriem buržuāzija pieveica feodālismu, tagad vēršas pret buržuāziju pašu. Bet buržuāzija ne tgikai izkalusi ierošus, kas tai nes nāvi; viņa radījusi arī vīrusum kas šos ieročus vērsīs pret viņu,- modernos strādniekus, proletāriešus.