Vitgenšteina kungs kādu vakaru sēž virtuvē, uzvārijis tēju atver somu, kurā no vietējās bibliotēkas paņemto grāmatu kaudzīte rūpīgi sakrauta iekšā. Kā jau vienmēr dažādās pārdomās iegrimis, arī šodien bibliotēkā ņemot grāmatas, nejauši paņēmusies Luisa Kerola kunga grāmata par Alisi aizspogulijā. Vitgenšteina kungs domā, nu neko darīt, izšķirstīs un tad rīt stieps atpakaļ. Lasa, lasa, izlasa pusi, izlasa divas treštdaļas.. izlasa visu.
Mjā.. - domā Vitgenšteina kungs. Tik laba grāmata, ka šausmas. Gribētos kādam šīs grāmatā esošās domas pastāstīt, bet zin kā, kauns jau atzīties, ka šitādu grāmatu lasijis.
Vitgenšteina kungs ņem un sāk grāmatā esošās domas pierakstīt. Pa vidu ielavās paša domas. Pēc pāris dienām skatās, re, cik jauki viss sanācis. Protams, jāskrien kādam parādīt. Skrien, skrien, re, Universitāte priekšā. Ieiet iekšā, pirmās durvis pa kreisi ar uzrakstu Bērtrands Rasels. Nu neko. Iet iekšā. Parāda uzrakstīto. Rasels sajūsmā.
Tikmēr pēc kāda laiciņa citā dimensijā Luisa Kerola kungs priecīgs dzer ar mazām meitenītēm tēju, kad pēkšņi viņš saprot, ka viņš inspirējis lingvistisko pagriezienu. Nopriecājās, bet pēkšņi nodomā - sasodīts, tas taču viņas nepārsteigs un neinteresēs, eh, atkal izdarīts kaut kas dižs, bet jēga no tā - nekāda.