Mani fascinē ģēniji, mani iedvesmo saturīgas sarunas. Kuram gan nepatīk sajusties gudram, tiesa.

Šorīt pamodos no telefonzvana, zvanīja puisis, ar kuru sapnī tikko biju runājusi. Pie tam telefonsarunas laikā secināju, ka man asiņo deguns. Šie divi fakti bija iemesls savādam dienas sākumam.

Slinkums atkal ņēma virsroku un, zinot, ka jau pēc stundas jāatrodas otrā Rīgas galā un, pie tam, jāatstāj labs iespaids, jo šī ir vienīgā reize, kad to iespējams īstenot, vārtījos pa gultu un domāju par to, ka vēl jau ir laiks, vēlāk - labākais laiks, kad paveikt lietas.

Saules atspīdēts svaigi baltais sniegs žilbināja acis, un es atkal kavēju. Vīnogā iemalkoju espresso kafijas tasi, kas gan mani neatmodināja. Tikai tad, kad lietišķa rakstura sarunas jau bija galā, sagaidījām oficiantes uzmanību, tādēļ nācās uzkavēties vēl pāris minūtes un pievērsties brīvākiem sarunu tematiem. Tā nu mēs sākām diskutēt par grāmatām, reliģijām, filozofiju un slinkumu. Nonācām pie pāris tīri interesantiem secinājumiem, kā rezultātā es sapratu, ka jau sen neesmu baudījusi saturīgas sarunas, kādas tik ļoti novērtēju. Un sapratu, ka tieši šis ir faktors, kas man ļoti pietrūkst. Sāku vēlēties studijas, nopietnus cilvēkus, nopietnus uzdevumus. Bezmērķība apnika.