// ([info]within) rakstīja,
@ 2005-03-25 22:55:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Garastāvoklis:iedvesmojošs
Mūzika:Muse

Ideāla diena.

<?xml:namespace prefix = st1 ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:smarttags" /><?xml:namespace prefix = st2 ns = "schemas-tilde-lv/tildestengine" />Šodien bija ideāla diena. Šodien piepildījās viens no maniem sapņiem. Gribēju aiziet uz jauniešu vakaru, jo sen nekur tamlīdzīgos pasākumos nebiju bijusi. Sarunājām ar [info]sponge aiziet, bet, kad aizgājām, izrādījās, ka tur bija Lielās Piektdienas dievkalpojums (nebija JV) ar kaut kādu sērīgu un briesmīgu noskaņu. Viss vēl bija puslīdz ok kādas piecas minūtes, līdz mirklim, kad viņi visi notupās uz ceļiem un sāka bubināt kaut kādu grēcinieku lūgšanu. Oh meen... mēs saskatījāmies izmisumā, es nodomāju „Ak, Dievs, kur mēs esam iekūlušās!!”. Mēs vienkārši nespējām nomierināties, uznāca lēkme par situāciju. Valdījāmies, bet ar grūtībām. Tad mēs noķērām mirkli un aizbēgām prom no tās depresīvās un liekulīgās vietas (vārda „bēgām” vistiešākajā nozīmē).<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />

                 

Izdomājām, ka kaut kas ir jādara. Aizgājām uz Stockmann, nopirkām tās makaronu firmas tādus kā maizes / cepumu standziņas, kausēto sieru „Dzintars” un apelsīnu sulu. Aizgājām uz krastmalu. Apsēdāmies. Bija tik ideāls skats – visapkārt tumsa un tad tāda līnija – visa Daugavmala apgaismota ar lustrām. Un skaistas, ideālas debesis. Pieaugošs mēness, zvaigznes. Mēs sēdējām uz Daugavmalas betona (tas gan bija slapjš, jo viss mums apkārt bija slapjš, bet es izmantoju Stockmann maisiņu, lai gaiši zilās bikses nepaliktu melnas. Mēs sēdējām, runājām un ēdām.

 

Iedomājāmies, ka ideāli būtu aizbraukt uz jūru. Tagad. Tumsā. Ideāli. Tā arī darījām.

 

Aizbraucām Tur. Bija jau ļoti tumšs. Diezgan baisi. Bolderājas jūrmala. Gribējām paskatīties, kad atiet pēdējais autobuss, bet darbadienu saraksts 3.autobusam nebija. Bija diezgan ekstrēmi kaut kur iet, ja mums abām nebija kredīta telefonam ne santīma. Bet tā adrenalīna piegarša deva tādu ideālu sajūtu, nezinu, kā to sauc, eiforija vai kaut kā tā.

                 

Pa tumsu atradām ceļu, pa kuru jāiet uz jūru. Ceļš ved caur mežu, kur nav apgaismojuma, diezgan garš ceļš (apm. 15 min jāiet). Ceļš ved tumsā. Izskats un sajūta – baisa. Ar katrus soli esam arvien dziļāk un dziļāk tumsā. Zem kājām nekā nevar redzēt, jātausta ceļš – dubļi, sniegs, ledus, peļķe vai bedre. Grīļodamās gājām un atskatījāmies, kā gaismas pamazām attālinās un mēs tuvojamies teritorijai, kura pilnīgi brīva no kāda mākslīgā apgaismojuma. Skaņas pieklust. Fonā vien tāda īpatnēja skaņa (kāda parasti ir tikai jūrmalā). Nezinu, kas tā par skaņu – bāku vai kāda savādāka skaņa. Ceļa abās pusēs vēja šūpotas, pilsēta gaismu un mēnessgaismas atspīdētas smilgas. Skaisti. Un debesis – neaprakstāmas. Gaiši krēmīgi balti gubu / spalvu mākoņi, aiz kuriem tumsa un pa vidu mēness – tici vai nē, bet vakara gaitā tas bija kļuvis par pilnmēnesi! Vienkārši ideālas debesis. Nonācām pie jūras. Jutāmies droši un ērti ar tumsu. Likās, ka viss palicis tik gaišs. Mēness apspīdēja visu apkārtni tik gaišu. Jūra – balta. Skaisti. Mākoņi izveido tādu kā kāsi uz jūras pusi. Radās tāds iespaids, ka jūra vilinot iesūc skaistos mākoņus sevī. Atradām kādu jūras izskalotu vai vēja nogāztu koka gabalu – baļķi, apsēdāmies uz tā. Klusums. Daudz kliedzošāks nekā troksnis. Vilinošs. Dzirdama vien tā īpatnējā skaņa (varbūt no kādas tuvumā esošas vai neesošas zivju rūpnīcas?) Nekādi mašīnu trokšņi, cilvēku balsis vai suņu rejas. Tikai klusums un šī skaņa, kas klusumu tikai pastiprina. Neticami. Nedaudz dzirdama jūra. Tā, ja ieklausās. Skats – jūras ielokā iedegtas bākas, dažas no tām pamīšus mirgo – sarkanas un zilas. Mākoņus sevī iesūc jūra. Sēžam mēs uz maza, plakana baļķa – žilbinoši spoža pilnmēness, kurš atrodas tieši mums aiz muguras, atspīdētas. Mēness gaismas mūsu ēna mums priekšā. Mēness tieši virs takas, pa kuru mēs ieradāmies pie jūras, taka sadala kāpu divās daļās – uz pusēm. Kliedzošais klusums. Vienu brīdi dzirdējām pat kuģi un kaiju kliedzienus jūrā, tālumā. Dziļi ievilkām elpu. Jūras sāļā smarža, svaigais gaiss.                                                                                                                 

Atpakaļceļā ejot, vairāk pavērojām debesis. Tās bija tik tuvu, aizskaramas. Tik interesantas – tajās skatoties, jutāmies tā, it kā kristu bezgalīgi kaut kur. Baltie mākoņi likās tik sasniedzami tuvu, tumšās debesis aiz tiem – bezgalīgi tālu. Pilnmēness apžilbināja acis. Debesīs vienu brīdi pamanījām mazu gaismiņu, kura pārvietojās virzienā no mākoņiem uz kailajām debesīm. Iedomājāmies, ko varbūt darīja, juta un domāja cilvēki, kuri lidoja ar to lidmašīnu, skatījās ārā pa logu uz zemi, kas bija tik tālu no viņiem, ka daļa no cilvēkiem iespējams žāvājās, gulēja, ēda vai varbūt skatījās TV vai klausījās mūziku. Kā stjuartes apkalpoja šos cilvēkus, kur sēdēja mīkstos, ērtos krēslos, siltām kājām, perfekti kārtīgu apģērbu un frizūru, lidmašīnā ieslēgtu ideālu ventilāciju un siltumu.                                                                                  

Slapjās kājas iekš kedām, nosmērētie un slapjie gaiši zilo džinsu gali, nosalusī viena roka (jo mums (pareizāk sakot, devīgajam sūklim) bija 2 cimdi uz abām), vēja izspūrušie mati, sarkanais deguns, iesnas šķiet netraucēja izbaudīt katru mirkli.        

                 

Kailie koki ceļa abās pusēs šūpojās vējā. Viņu zari pavērsti pret debesīm. Izskatījās, ka koki pacēluši savas rokas pret debesīm un sarunājas ar Dievu klusuma valodā – tik skaļi un izteiksmīgi. Klusējot runā un dzied. Visi koki. Vienoti un laimīgi. Pateicīgi un pazemīgi. Tik dzīvi.                     

                 

Pieturā ieradāmies tieši laikā uz autobusu (iespējams, pēdējo). Debesis likās atkal atkāpās tik tālu. Tik skaisti. Autobusā klausījāmies Muse 1995.gada ideālāko albumu un gulējām. Atbraucu mājās, novilku slapjās drēbes, uzvilku sausas un siltas zeķes un drēbes, ierāpos mīkstajā, siltajā gultā un pateicos Dievam par šodienu.



(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]janchux
2005-04-03 19:10 (saite)
Labs... =)
Kaa man gaaja pa Bolderaajas piekrasti

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]within
2005-04-03 19:13 (saite)
Piedod, man pašlaik slinkums lasīt. Man pašlaik slinkums jebkam. Neko negribas. Laikam 2 dienu nemitīga referāta drukāšana nogurdina jeb tā sauktais ĀVĢ effekts... bmn

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]janchux
2005-04-03 19:23 (saite)
njaa... zinu.. es shaados gadiijumos (ja man viss apniik) eju pastaigaaties pa Riigu... =)

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]within
2005-04-03 19:25 (saite)
Es drīz pabraukāšos ar riteni. Pa mārupi. Tas nomierina.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]janchux
2005-04-03 19:27 (saite)
njaa... =) es gan saakshu kjerties pie savaam maaciibaam... =)

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?