Nu tā jau laikam ir. Taču man negribētos domāt, ka cilvēka sūtība ir tik nožēlojama - dzīvot tikai sev. Protams, dabīgi jebkurš ir egoists. Bet viņš pats var to mainīt. Un ir daudz lielāks prieksun gandarījums par to, ka esi kādam palīdzējis, nevis tikai domājis ar ego "es gribu, man vajag utt", jo tas dažkārt tā sakrīt uz nerviem, ka speciāli gribas izdarīt kaut ko sliktu sev (ko negribas). Nu jā. Bet piedzīvojumi ir laba lieta. Ja vien runa nav par ūdeni - pēc šīs vasaras tik tuvas atrašanās nāvei man pret ūdeni ir respekts, jo, tici man, tas nebija pārāk patīkami.