Jā, zini, man arī ir bijis, it sevišķi agrāk man tas bija ļoti izteikts. Nezinu, kas notika. Lai gan, nē, man arī tagad ļoti gribētos kaut ko tādu. Grībētos to notikumu, to sajūtu, bet negribētos tās sekas. Lai gan savā dzīvē esmu tik daudz ekstrēmas situācijas un piedzīvojumus piedzīvojusi... nezinu, kā citi var dzīvot bez kkā tāda. Bet gribētos vēl kko tādu. Lai gan es zinu, ka savas dzīves laikā vēl tik daudz un tik ekstrēmas situācijas piedzīvošu (te es nodomāju situāciju - manam bērniņam nav nopirkti pamperi, bet man viņus tagad vajag un es netieku veikalā!)! Varbūt tas skan smieklīgi, dīvaini vai vēl kkā (bet tieši tāpēc jau es esmu savādāka), bet man tomēr ir tāda 'jušana' iekšā, ka es bieži vein 'sajūtu' kko, kas vēl nav, bet pēc tam notiek. Un man tā ir, ka es tomēr stipri ticu tādai lieta kā pasaules gals. es kaut kā esmu pārliecināta, ka kaut kas tāds notiks un notiks manas dzīves laikā, kaut kad diezgan drīz (es runāju par gadiem, protams, bet tomēr drīz). Pie tam es neesmu vienīgais cilvēks, kas tā domā. Vnk ir tāda pārliecība. Tieši tāpēc es uzskatu, ka katra diena jādzīvo tā, ka tā varētu būt pēdējā, jo tu taču nezini, kas ar tevi notiks nākamajā dienā, stundā vai pat mirklī. Tieši tāpēc arī man liekas bezjēdzīgi un pagalam muļķīgi nodarboties ar tādu lietu kā prātošanu par to, ko gan kāds par mani varētu padomāt. Jo, ja paskatās tā, tad patiesībā ir stipri vien jāpārvērtē savas vērtības - vai tās patiešām ir tik vērtīgas, lai tu tām dzīvotu. Jo kāda starpība tam būs tad, kad ar tevi vai ar pasauli kaut kas notiks? tieši tāpēc man ļoti patīk cilvēki un patīk, ja varu viņiem kā palīdzēt. Un man patīk domāt par lietām, kuras nevar pierādīt. Laikam tāpēc arī esmu savādāka. Bet man patīk.