[Jaunākais][Arhivētais][Draugi][Par sevi]
Below are 19 entries, after skipping 60 most recent ones in the "Bezjēgas orākuls" journal:| Jūnijs 12., 2013 | |
|---|---|
| 00:23 [Link] | Šodienas Džona Keidža klavierkoncertā man priekšā nosēdās ''Jelgava 94'' autors Joņevs un turpat netālu sēdēja arī kāda aprindās zināma Rīgas muzeja direktore, kas, amatu apvienošanas kārtībā, ir arī mūsu lektore akadēmijā pie kuras vēl nesen ieskaitē dabūju 9. Vienmēr pamanos nokļūt starp visādām slavenībām. Bet vispār jau pats koncerts man tomēr vairāk patika kā nepatika. Brīžiem diezgan meditatīvi, brižiem atkal straujas ritma maiņas un viss papildināts ar drusku hipnotiskām vizuālām prezentācijām un laikmetīgajām dejām. Slavenais klusums arī bija. A jā, pie klavierēm (veselām četrām) Juris Žikovs. Vispār jau biju tur mācību nolūkos, jo man par šito konci būs jāraksta recenzija, lai dabūtu ieskaiti vienā kursā. Mūzika: Sniegavīru rūpnīca- Ugunsdeja |
| Jūnijs 4., 2013 | |
| 20:50 [Link] | Vakar biju lielais labais brālis un ar māsu aizgāju uz kino. Uz ''Lielo Getsbiju''. Patiesībā jau nemaz nebija tik traki kā izskatījās pēc treilera un dažām ne pārāk pozitīvām recenzijām. Lielos vilcienos tika ievērots orģinālais sižets. Lielākā neatbilstība ir mūzikas izvēlē, jo 20.gadu džeza vietā skan mūsdienu disko un reps. Tomēr noskatoties filmu saproti, ka tas nemaz nebija slikti, bet palīdzēja palielināt kontrastu starp spožu ''Roaring twenties'' fasādi un ne tik spožo iekšieni. Saturu sīkāk nestāstīšu, lasiet Ficdžeraldu. Kopumā neslikts un vizuāli ļoti baudāms gabals. Treileris:http://www.youtube.com/watch?v=T Mūzika: KINO- лето |
| Maijs 20., 2013 | |
| 19:58 [Link] | Kaut kad nesen noskatījos Karapetjana ''Cilvēki tur''. Jāsaka, ka filmas lielākā vērtība ir tās reālistiskums un skarbums kā arī izcilā tehniskā kvalitāte. Lielākā daļa filmas filmēta Purvciemā, lai gan darbība notiek vārdā neminētā pilsētā, tikpat anonīmā valstī (lai gan vienīgās valodas kas tur figurē ir krievu un latviešu). Filma ir par skarbo ''pacanu'' ikdienu pelēkajos bloķenu masīvos kur dominē bandītu un cietumnieku kultūras substrāts kā arī savdabīga brālības izjūta. Tajā paša laikā tas ir stāsts par aizbēgšanu un centieniem mainīt savu dzīvi, kas gan ciešs neveiksmi. Laba ilustrācija tam, ka daļa no tiem, ko sabiedrībā parasti sauc par urlām savā dziļākajā būtībā ir normāli cilvēki, tikai apkārtējās sabiedrības dēļ ir pieņēmuši kaut kādu cinisku pacanu pozu un pakļāvušies bara spiedienam būt tādiem kā pārējie, lai netiktu uzskatīti par atkritējiem. Jau minētā brālības sajūta, kas bieži izrādās destruktīva, bet izkļūt no tās ir ļoti grūti, nezaudējot pārējo cieņu... Filmas režisors pats nāk no tādas vides un viņam tā ir ļoti labi zināma. Es arī tehnikumā mācoties četrus gadus biju spiests labi iepazīt to ''pacanu'' kultūru un filmu diezgan labi saprotu. Tomēr nebrīnos, ka vidējam pilsonim, kas ikdienā visādiem Purčikiem un Pļavniekiem met līkumu filma, sava skarbuma un tiešuma dēļ, var likties atbaidoša. Ir, protams, cilvēki, kas filmai pārmet noziedzinieku slavināšanu, vai pat ''krievu okupantu'' propogandu, bet tur nekā tāda nav. Jā, tur bars urlu aplaupa un piekauj garmatainu latvieti, bet turpat vēlāk, bariņš latviešu panku vārtrūmē atslāna vienu no tiem urlām. Tur nav etnisku nesaskaņu, viņi visi savā ziņā ir ieslodzīti rajonā un cīnās par izdzīvošanu kā nu kurš māk. Treileris: http://www.youtube.com/watch?v=eNO9QF9D Mūzika: Metallica- Ride The Lightning |
| Maijs 4., 2013 | |
| 23:54 [Link] | Biju Vērmanītī uz koncertu. Kā vienmēr miljons pazīstamu cilvēku. Daļu satiku daļu tikai redzēju pa gabalu. Puskoncertu nostāvot blakus Dambim un Erram sajutu kā ir būt uzmanības centrā. Par pašu koncertu. Žalvarinis nospēlēja mierīgāk nekā citas reizes, bet bija labi. Uz beigām jau publika drusku bija iekustināta. Liels bonuss vokālistei, kas visu uzstāšanās laiku centās runāt latviski. Igauņu Metsatoll pamatīgi uzspridzināja to Vērmanīša estrādi. Ļoti enerģiski, spēcīgi un kvalitatīvi. Pirmo reizi viņus dzīvajā dzirdēju pirms 10 gadiem vienā no pēdējām Baltijas Saulēm un viņi pilnīgi noteikti ir auguši. Viennozīmīgi mani vakara favorīti. Skyforger ir vārds, kas komentārus neprasa un uzreiz ir skaidrs ko tur var sagaidīt. Arī šoreiz bija savā līmenī un nelika vilties, bet druscīt jau pārāk paredzamas viņiem tās uzstāšanās sāk palikt. Starp citu, kamēr Pēteris dzied viss ir kārtībā, bet pie runāšanas gan viņu nevajag laist... Mājupceļā kaut kādā mistiskā veidā izdevās noķert pēdējo maršrutnieku un sagrābstīt pa kabatām vajadzīgo skaitu santīmu. Biju jau rēķinājies, ka varu arī nepaspēt un izdomājis pat veselus divus plānus B. Mūzika: Heresiarh- Dragons Domain |
| Marts 12., 2013 | |
| 22:24 [Link] | Tātad, beidzot par ''Sēņotājiem''. Man patika, bet ļoti labi saprotu, kas tur ''latvietim parastajam'' varētu nepatikt. Kaut gan tas vēl ir maigi teikts, savā ziņā filma varētu būt kārtīga dziļumbumba un taisni jābrīnās, ka pagaidām sanāk dzirdēt un lasīt galvenokārt pozitīvas atsauksmes. Ļoti patika filmas kopējais vizuālais tēls. Profesionāls operatora darbs un arī aktieri diezgan ticami. Mūzika arī neslikta. Sevišķs bonuss par sākuma titriem, nekas tāds latviešu kino līdz šim nav redzēts un ātrumā nespēju iedomāties arī līdzīgus Holivudas analogus. Arī noslēguma ~10 min. garais psihadēliskais trips bija spēcīgs. Bet tam visam pāri šausmīga ironija un melns humors par mūsdienu sabiedrību un šķietamo smalkos ofisos sēdošo veiksminieku iekšējo tukšumu. Katrā lomā jebkurš var sazīmēt ja ne sevi, tad kādu citu paziņu noteikti. Arī es sevi tur ieraudzīju. Jā, vienīgi nobeigums likās tāds nesaprotams, bez īsta atrisinājuma. Kopumā, gods un slava. Latvijā līdz šim neredzēts kino gan satura, gan kvalitātes ziņā. Pazīstot Ivaru un lielā mērā dzīvojot līdzi filmas tapšanas procesam es zinu cik grūti tā viņam nāca. Tāpēc vēl jo lielāks prieks. Treileris:http://www.youtube.com/watch?f Mūzika: Cryptic Wintermoon- Necromancer |
| Februāris 16., 2013 | |
| 23:15 [Link] | Pēc ilgākā pārtraukuma šodien biju ziemas pārgājienā. Kā vienmēr diezgan mežonīgā apvidū, Nurmižu gravās pie Siguldas, kur gājām jau 2010.g. vasarā. No Satezeles pilskalna uzreiz uz dibena laidāmies lejā Vējupītes gravās. Patiesībā jau lielākā daļa ceļa bija jāveic nevis ejot, bet brienot pa pilnīgu bezceļu, jo krustām šķērsām sagāzti koki, pusaizsalušas upītes un sniegs līdz ceļiem ir diezgan nogurdinošs. Toties vairākas alas un daudzi skaisti smilšakmens atsegumi. Pie reizes notestēju savus jaunos zābakus tādā skarbākā vidē. Nav tik traki,ērti un, ja nebūtu sanācis pāris reizes ielūzt upē būtu uzturējuši visu ceļu daudzmaz sausas kājas. Gala rezultātā slapjas kājas, patīkams nogurums un prieks... Mūzika: Primordial- The Mouth Of Judas |
| Decembris 27., 2012 | |
| 09:59 [Link] | Garajās svētku brīvdienās biju uz indiešu un nāves vakaru Rozentāla muzejā, ar māsu skatījāmies Linča filmas, klausījāmies Aggaloch un citus dūmerus, ar tēvu dzērām tumšo Brāli, pēdējā aukstajā dienā biju mežā slēpot kā arī ar Viņu tēlojām mietpilsoņus un aizgājām uz 3D kino. Toties nākamajās brīvdienās jāsāk mācīties. Jau piemirstā sesija ir klāt un pāris referāti to vien gaida, lai tiktu uzrakstīti. Tags: Viņas, ko es redzēju |
| Decembris 12., 2012 | |
| 00:08 [Link] | Pēc 100 gadu pārtraukuma biju Dailes teātrī uz izrādi ''Vau''. Tā nu sagadījies, ka viens labs paziņa tur debitēja uz lielās skatuves tāpēc aizgāju atbalstīt. Vispār jau bija ļoti forši. Dailes teātrī negaidīju tik modernu un avangardisku izrādes koncepciju, bet varbūt, ka tas tu vairs nav nekas jauns, jo ka jau minēju, tiešām ļoti sen tur nebiju bijis. Drusku šizīgs un ironiski komisks skatījums uz cilvēkiem un mūsdienu īres dzīvokļos mītošo sabiedrību. Ikdienas vājprātu, jeb šo dažādo, šķietami normālo, cilvēku iekšējām fobijām, novirzēm, traumām un vienkārši nejēdzīgām dzīvēm. Lai gan viss nebija tik drūmi, jo vismaz dažiem cilvēkiem, beigās lietas tomēr atrisinājās pozitīvi. Daži citi savukārt nevilšus attapās trakomājā...Lai gan dialogi un darbības daudz grozījās ap seksu un dažādu formu pašapmierināšanos, daudzajām zālē esošajām sirmajām kundzēm acīmredzami pret to nebija īpašu iebildumu, jo vienīgā, kas izrādes vidū pameta zāli, bija kāda ~30 gadus veca sieviete. Ļoti patika mūzika. Episkākā frāze: ''Vai uz cilvēku var skatīties viņa paša sega?" Ar savu kompanjoni vienojāmies, ka, iespējams, vienīgais izrādes mīnuss ir tas, ka tā ir pārāk reāla. Jo patiesībā tie jau nav kaut kādi mistiski, izdomāti cilvēki, bet dzīvo, cer un viļas mums visiem līdzās un katrā varonī, principā, varējām sazīmēt arī kaut ko no sevis. Zināmākie aktieri: Ķesteris, Liepiņš, Dreģe un vesela rinda uzlecošo zvaigžņu. Mūzika: Skyforger- Night of the Winter Solstice |
| Novembris 27., 2012 | |
| 23:43 [Link] | Nu tad tā. Biju uz jaunāko kases grāvēju ''Sapņu komandu 1935''. Jāsaka, ka biju pat drusku pārsteigts. Zinot Rīgas sargus nemaz negaidīju no Graubas&Co tik sakarīgu kinogabalu. Diezgan saistošs sižets, kas spēj noturēt uzmanību visas filmas garumā un vairākas smieklīgas epizodes kuru laikā visa zāle unisonā iespurdzas. Arī diezgan asprātīgi čaļu jociņi. Pat patriotiskais vēstījums nepaliek banāls vai pliekans. Īpaši patika operatora darbs, kas brīžiem bija, priekš latviešu kino, diezgan moderns un netradicionāls. Arī aktieru tēlojums diezgan pārliecinošs un ne tik teatrāls kā parasti latviešu filmās. Patīkami bija arī masu skatos ieraudzīt ne vienu vien pazīstamu seju. Protams, varēja būt arī labāk. Nerunājot par dažām sīkām vēsturiskām neprecizitātēm (kuras 98% sabiedrības pat neievēros) visvairāk kaitināja tas, ka visu filmas laiku visi runā latviski. Aizbrauc uz Šveici, tur visi runā latviski. Spāņu basketbolisti-runā latviski. Es saprotu, ka arī lielā daļā Holivudas filmu visi āfrikāņi, krievi un ķīnieši runā angliski, bet nu ticamības moments šajos brīžos zūd. Vēl arī tie garie ievadteksti un aizkadra balsis. Nu nav skatītājs tik dumjš, ka viņam viss ar karoti mutē jāielej. Kā arī drusku pietrūka sižeta dziļuma un atsevišķu epizožu izvērsuma. Un jā, ar viņu joprojām neko nevar saprast. Itkā ar katru reizi izdodas piekļūt par kādu solīti tuvāk itkā arvien izdodas atslēgt kādas jaunas durvis tomēr sajūta ir tāda itkā būtu iegājis kādā labirintā kur katras nākamās durvis ir noslēgtas arvien stingrāk un stingrāk. Cits, manā vietā, jau sen būtu nospļāvies un atmetis ar roku. Tomēr šeit, vecais romantiķis, ir ieķēries pietiekoši, lai ietu līdz galam. Vai nu līdz pozitīvam rezultātām vai nu arī kamēr mani skaidri un nepārprotami nepasūtīs... Mūzika: Hedningarna- Hoglorfen |
| Novembris 20., 2012 | |
| 23:32 [Link] | Biju Splendid Palace uz IX kino lektorija un Tarkovska nedēļas atklāšanu kura šodien sākās ar viņa 1975. gada ''Spoguli''. Viena no viņa slavenākajām, lai arī ne pašām zināmākajām filmām, kas tiek ierindota pat pasaules kino zelta fondos. Uzreiz jāsaka, ka šoreiz man nepietika ar vienu noskatīšanās reizi, lai uzķertu filmas sižetu, jo tur nemitīgi pārklājas atmiņas, sirreāli sapņi un realitāte un tiešām ir ļoti grūti saprast, kas ir kas. Tāpat arī lepni atteicos no sinhronā tulkojuma austiņām, bet filmas gaitā atklājās, ka mana krievu valoda tomēr nav tika laba un tos filozofiskākos, daudznozīmīgākos dialogus īsti labi nesaprotu. Tāpat arī ik pa laikam filmā deklamēto dzeju bija grūti uzspēt galvā pārtulkot. Katrā ziņā, piekrītu pirmsfilmas lektoram, ka Spogulis ir iesūcošs un garantē pilnīgu atslēgšanos no visa pārējā. Tāpat arī piekrītu tam, ka tā ir augstā māksla kuru pat gribot nevar nolaist līdz vidusmēra skatītājam uztveramam līmenim. Šeit ir nepieciešamas diezgan plašas zināšanas, intelekts un spēja iedziļināties. Noteikti noskatīšos Spoguli vēlreiz, lai salīmētu tos nekārtīgos iespaidus kaut kādā kopainā. Mūzika: Nightside Glance- Edge of Time |
| Novembris 6., 2012 | |
| 09:32 [Link] | Vakar māsa mani aizveda uz kino. Daļēji kā dāvanu nesenajā vārdā dienā un daļēji, lai palielītos ar savu pirmo algu. Uz Keruaka grāmatas ''On the Road'' tāda paša nosaukuma ekranizāciju. Par bitņikiem, šiem idejiskajiem hipiju priekštečiem, kuri gan, manā uztverē, bija krietni intelektuālāki un kā kara laika paaudze, ne tik revolucionāri. Tā kā es neesmu grāmatu lasījis tad man filma drīzāk patika nekā nepatika. Māsa, protams, spļaudījās. 40. gadu beigas amerikā kur bariņš jaunu wannabe rakstnieku un dzejnieku meklējot iedvesmu un apliecinot dzīvi metās trakos road tripos krustām šķērsām pāri kontinentam, ļaujas visdažādākajiem apreibināšanās līdzekļiem un pišās gan savā starpā, gan ar viskautko citu, īpaši nešķirojot. Klaidoņi un meklētāji, kas gan īsti nezin ko viņi meklē, bet pilnīgi droši zin, ka negrib dzivot tā, kā dzīvo visi pārējie. Treileris:http://www.youtube.com/watch?v=D Tags: ko es redzēju |
| Novembris 3., 2012 | |
| 14:48 [Link] | Kaut kad nesen noskatījos 2008. gada Krievijas grāvēju ''Admirālis'', kas ļoti labi iekļaujas pēdējo gadu grandiozo krievu filmu starpā. Filma balstīta uz cariskās Krievijas admirāļa un vēlākā ''baltās kustības'' līdera Aleksandra Kolčaka dzīvesstāstu. Tiek rādītās 1.p.k. jūras kaujas, jūrnieku sadzīve un vētrainie 1917.gada notikumi kā arī to sekas, kad sabruka viss kas varēja sabrukt dodot vietu utopiskajam eksperimentam, kas bija zināma kā Padomju Krievija. Vispār interesanta tendence krievu kino. Admirālis Kolčaks tiek attēlots ļoti simpātiskā gaismā, kā galvenais pozitīvais varonis, kā ideālists sapņotājs kurš, daļēji pret savu gribu, tiek uznests uz lielās vēstures skatuves. Tāpat arī visi pārējie, aristokrātiskie un franciski runājošie vecā režīma virsnieki tiek rādīti kā nevainīgi un bezjēdzīgi sarkano revolucionāru upuri. Tomēr vēsturiskā sižeta vai diezgan pabanālā mīlasstāsta vietā es uzmanību pievērsu vairāk globālākam filmas vēstījumam. Atsauca atmiņā nesenos ''Saules nogurdinātos 2'' kur arī 2.p.k. tik rādīts drusku savādākā gaismā nekā parasti ierasts to redzēt krievu kino. Varbūt tikai sagadīšanās, bet, manuprāt, pēdējos gados tiek diezgan nopietni pārskatīti krievu vēsturiskā kino kanoni un to tematiskais vēstījums. Aizvien vairāk tiek atmesti komunisti, PSRS un uzmanība tiek veltīta senākiem periodiem un krievu varoņdarbiem pirms bēdīgi slavenā 1917. gada. Līdz ar to labi pazīstamo padomju revolucionāru un kara varoņu vietā nācis, jau drusku piemirstais, lielkrievu imperiālisms. Treileris: http://www.youtube.com/watch?feature=en Mūzika: Frailty- Lūgšana |
| Oktobris 30., 2012 | |
| 22:31 [Link] | Biju Akuratera muzejā uz ļoti īpatnēju divu cilvēku priekšnesumu/izrādi par Akurateru un Hesi. Par šo abu itkā ļoti atšķirīgo personu kopīgo. Bija dzeja, deja, stāsts un piedzēries Kulakovs pie klavierēm ar pašsacerētām melodijām kā arī improvizācijām. Kopumā jau man ļoti patika. Labi bija sasaistījuši kopā veco revolucionāru Akurāteru un, nemaz ar ne tik atšķirigo, Hesi. Var tikai apbrīnot divu cilvēku spējas (no kuriem viens ir redzami piešmigojies) radīt un arī novadīt ļoti atmosfērisku un izjūtās balstītu divas stundas garu priekšnesumu. Un jā, pietiek par Viņu kādus pāris mēnešus nelikties ne zinis, lai no mūžigā aicinātāja un bakstītāja kļūtu par aicināmo. Mūzika: Heaven Grey-Thirst of Soul |
| Oktobris 14., 2012 | |
| 23:19 [Link] | Mans pēdējā laika muzikālais atklājums ir latviešu apvienība Sia Radikal. Ar viņu 2011. gada ripuli ''Monokarš'' iepazinos jau pavasara road tripā uz Minheni, kad kādā garajā nakts pārbraucienā cauri Polijai tas disks noskanēja, šķiet, pat 5-6 reizes pēc kārtas. Tagad sanāca iespēja paklausīties un ieklausīties rūpīgāk. Jāsaka, ka esmu patīkami pārsteigts. Sen latviešu smagajā skatuvē nav bijuši tik sociāli asi teksti un enerģija. Ja nu vienīgi panki, bet viņi jau pamatā tikai ņirgājās par visu. Pēdējā laikā vēl tematiski līdzīgi spēlē ''Relicseed''. Radikāļiem acīmredzami tiešām sirds ir pilna un šis disks būtībā ir viņu viedoklis par visu notiekošo valstī un sabiedrībā. Tādas aktuālas problēmas kā Anglijas laimes meklētāji, banku nežēlīgā kredītpolitika, alkatība un netaisnība kā arī sabiedrības vispārējais stulbums, tas viss ir pieminēts šajā diskā. Muzikāli tas ir diezgan dusmīgs klasiskā hārdroka un trešmetāla apvienojums, kas bombardē tevi ar nikniem un enerģiskiem ģitārrifiem, ļaujot atvilkt elpu tikai pēdējās, drusku filozofiskās balādes ''Vēl tur ir ceļš'' laikā, kas ir kā neliels cerību stars un pozitīvs nobeigums visumā niknajam un dusmu pilnajam albūmam. Mani favorīti ir krietni ironiskais veltījums Ļeņinam ''Voldim'' un ''Remdeno asiņu cilts''. Mūzika: Sia Radikal- Zilā Karoga Zelts |
| Oktobris 6., 2012 | |
| 22:03 [Link] | Noskatījos 2008. gada angļu valodā izdoto vācu filmu ''The Red Baron'' par vienu no visu laiku lieliskākajiem pilotiem Manfrēdu fon Rihthofenu. Filma jau uztaisīta ļoti labi ar grandioziem gaisa kauju skatiem un sižeta ziņā ir centušies +/- turēties pie Sarkanā barona un viņa vienības reālajām kara gaitām. Tā drusku aizdomājos un atcerējos visādas lasītas lietas par šiem, aviācijas rītausmas gaisa bruņiniekiem. 1.p.k sākumā aviācija patiesībā atradās vēl bērnu autiņos un pirmie kara lidotāji bija pustraki Eiropas aristokrāti, kas augstu gaisā risināja bruņnieciskus individuālus dueļus, jo arī pretējā pusē bija tādi paši aristokrāti un bieži vien pat radinieki. Šajā filmā šī agrīnās kara aviācijas dižciltība ir attēlota ļoti labi, kad gaisa kauja tiek uztverta kā sava veida sporta sacensības un ordeņiem apkārtie piloti gaisā heroiski kārto savus rēķinus pilnīgi ignorējot skarbo kara realitāti dubļainajās tranšejās zem viņiem. Piemēram, Rihthofens filmā saka: ''Mēs esam sportisti nevis miesnieki''... Tiesa gan, jau kara beigās situācija izmainījās. Lielāka daļa cēlo aristokrātu bija notriekti un piloti vairs īpaši neceremoniējās viens ar otru. Kaut gan vēl otrajā pasaules karā kaut kādas atblāzmas no aviatoru bruņnieciskuma bija palikušas. It sevišķi Rietumu un Āfrikas frontēs. Treileris: http://www.youtube.com/watch?v=G5MmisvX Mūzika: Hellveto- Black Tear |
| Septembris 29., 2012 | |
| 21:15 [Link] | Noskatījos 2011. gada Krievijas un Vācijas kopražojuma filmu ''Fausts''. Uzreiz jāsaka, ka tā gluži nav klasiska kāda literāra darba ekranizācija, bet vairāk režisora jaunrade un interpretācija par tēmu. Kopumā tiek sekots dižā darba sižetam un varoņi bieži citē kādas rindas no orģinālā Fausta, bet paši tēli ir krietni izmainīti, vienkāršoti un deformēti. Kopējā filmas noskaņa ļoti atgādina ''Stalkeri''. Droši vien pateicoties zaļganajam sēpijas tonim, kas ir izmantots visā filmā. Tas uzreiz arī piedod visam gabalam tādu alternatīvu un šizīgu noskaņu. Jāsaka gan, ka sižets jau no paša sākuma balansē uz īstenības un šizīgu sapņu robežām un beigās šī robeža tiek nojaukta pilnīgi. Visbūtiskāk, šķiet, atšķiras paša Fausta tēls. Gēte bija radījis gara milzi, nerimstošu klejotāju un meklētāju, kas bija gatavs pārdot dvēseli, lai iegūtu jaunas zināšanas. Šeit Fausts ir dzīves apnikuma mocīts un iekšēji diezgan tukšs zinātnieks, kas netic ne dievam ne dvēselei, par kura galveno dzinējspēku pēkšņi kļūst primitīva iekāre. Un jā, arī Mefistofelis man nepatika. Sanācis pārāk prasts un neglīts. Viņam vajadzētu būt savādākam. Bet kopumā filma ir neslikta. Noskaņa un atmosfēra ir ļoti laba. Tāda diezgan nereāla un padrūma pasaulīte. Treileris: http://www.youtube.com/watch?v=zrRN7pZd Mūzika: Hospitāļu iela- Miglas pļava |
| Septembris 7., 2012 | |
| 11:24 [Link] | Nesen noskatījos jau paveco amerikāņu grāvēju ''Pearl Harbour''. Principā jau ne ar ko īpašu nepārsteidza. Diezgan tipisks holivudas kara gabals ar neiztrūkstošu Love story pa vidu. Tikai šoreiz tas bija pasniegts drusku samudžināta mīlas trīstūra formā. Kārtējais apliecinājums ļoti viegli gaistošajai un līdz ar to arī smeldzīgajai kara laika mīlestībai. It īpaši, ja tu esi kara lidotājs... No vēsturiskā viedokļa, ļoti labi saprotu tos amerikāņu veterānus, kas savulaik pārmeta filmas veidotājiem vēstures viltošanu un kritušo piemiņas zaimošanu. Kā vienmēr, daļa svarīgu faktu tiek noklusēta un daļa pārveidota līdz nepazīšanai. Tomēr cilvēkam kuram par Pērlhārboras katastrofu nav nekāda priekšstata, kaut kas skaidrāks tomēr kļūs. Vismaz kas kam uzbruka un kā, aptuveni, viss norisinājās. Kopumā tipiska kara drāma ar diezgan daudz smeldzīgas romantikas un amerikāņu patriotisma propagandas. Kā arī, diezgan tipiski, bez īpašām pretenzijām uz vēsturisku precizitāti. Treileris: http://www.youtube.com/watch?v=Xr6pVUv9 Tags: ko es redzēju |
| Jūnijs 28., 2012 | |
| 21:33 [Link] |
In der Tiefe... Pirms kāda laika noskatījos vācu 1927. gada mēmā kino šedevru ''Metropolis''. Filma tiek uzskatīta par vienu no pirmajām zinātniskās fantastikas žanrā ar savam laikam iespaidīgiem specefektiem un diezgan filozofisku sižetu. Skaidrojošie teksti starp kadriem brīžiem pat lasās kā neslikta dzeja. Filmas veidotāji ir pārdzīvojoši pirmo pasaules karu un arī tobrīd dzīvoja karu zaudējušā un ekonomisku problēmu mocītā valstī, līdz ar to arī sižets ir viņu apokaliptiskās nākotnes vīzijas par jocīgu sabiedrību jocīgā lielpilsētā kā arī vēl jocīgāku sabiedrību zem šīs pilsētas. Filma pilnā garumā ir skatāma jūtūbā, bet šeit nelielam priekšstatam: http://www.youtube.com/watch?v=ZSExdX0t Mūzika: Nokturnal Mortum- Голос Сталі |
| Jūnijs 1., 2012 | |
| 22:39 [Link] |
Man tevis ir žēl... Biju uz teātra izrādes ''Mesija'' pirmizrādi, kuras režisors I.Tontegode man ir diezgan labs paziņa un šoreiz debitē dramaturģijas lauciņā. Pirmo reizi biju uz šāda tipa, alternatīvu un nepieradinātu izrādi. Eduards Smiļģis kapā ir piecēlies sēdus. Jau pati norises vieta, bijušās Rīgas Tabakas fabrikas telpas piešķir visam pasākumam treknu plusu, tur varētu mierīgi uzņemt kādu industriālu šausmeni vai izveidot datorspēli ala ''Resident Evil''. Pati izrāde ir par latviešiem. Par latviešu dziļākā ''pirmkoda'' meklējumiem mēģinot notīrīt visus vēsturiskos uzslāņojumus. Skan jau baigi nopietni...tā arī ir un tajā pašā laikā nav. Jau redzot, ka izrāde sākas labākajās zombijfilmu tradīcijās ar augšāmceltiem miroņiem ir skaidrs, ka šis sarežģītais stāsts tiks stāstīts režisoram ļoti iemīļotajā viegli ''šizīgajā'' noskaņā, liekot uz visu paskatīties no cita redzes leņķa. Filozofiski un reizē ironiski dialogi mijās ar gaumīgiem jokiem vai industriālās mūzikas pavadītām performancēm uz skatuves. Ak jā, skatuves klasiskā izpratnē vispār nav, ir tikai milzīga melnzemes čupa uz kuras arī notiek visa darbība. Ļoti labi tiek parādīts sabiedrības ''tukšums'', dažādie veiklie darboņi, kas visādi cenšas šo sabiedrību ietekmēt un manipulēt ar to kā arī radīts parastā, ierindas latvieša tēls, kuram tas viss ir ''pie kājas''. Vispār jau tur ir vairākas iespējamās interpretācijas un katrs, iespējams, saskatīs kaut ko citu. Es domu uzķēru un sapratu. Man ļoti patika. Tiešām iesaku noskatīties, vēl svētdien būs tāda iespēja. P.S. meitenēm varētu patikt, gandrīz visi vīriešu lomu aktieri noslēgumā gorās pa skatuvi Ādama kostīmos... Mūzika: Peccatum- Desolate Ever After |