nu, pirmkārt, protams, ka ticēt un neticēt reizē (jau apgalvojumā "es domāju, ka "es" ir iluzors" tas ir ietverts), un, otrkārt, visi tie pamatojumi, kāpēc tu negribi tā redzēt pasauli, ir cieši saistīti ar tava iluzorā "es" redzējumu, ja tev nebūtu šī "es" vai ja tas nebūtu tik valdonīgs, tad tev nebūtu nepieciešama ne "motivācija", ne "jēga", ne "mērķtiecīgums", un atšķirība starp dzīvību un nāvi pārvērstos par, piemēram, atšķirību starp kustīgumu un nekustīgumu vai atšķirību starp teātra skatuvi un aizkulisēm, kas nebūt nav tik trāģiski, kā varētu šķist. t.i., līdz ar "es" izzušanu nozūd arī nepieciešamība pēc "es".
Kas, man domāt, ir viena no tām lietām, ko KK nu nekādi nespēj aptvert :D