Kopsavilkums.
Nu jau kā gandrīz nedēļu nedzeru to sūdu. Dzīve ir atgriezusies vecajās sliedēs, bet nevar teikt, ka viss ir tāpat kā agrāk. Es nedomāju par izmaiņām manā psihē, kas būtu radušās dēļ neilgā perioda zem amfetamīna. Tādu vienkārši nav.

Tomēr es esmu nonācis pie šādām tādām atklāsmēm. Gribējās man stimulantus tikai tādēļ, ka bija sajūta, ka es nedzīvoju pietiekami daudz, pietiekami ātri. Ir taču tik daudz lietas, kuras varētu darīt, bet, organisma ierobežoto spēju dēļ, tās visas paiet gar ausīm. Tukšums sirdī, kurš ir jāaizpilda par katru cenu.

Iepriekš internetā lasīju cita cilvēka piedzīvojumus ar ātrumu un arī viņš retrospektā pieminēja šādu frāzi "tukšums sirdī" un to, ka vitamīns rada ilūziju, ka to aizpilda, kaut arī īstenība plēš to lielāku. Tad es to kaut kā palaidu vienkārši garām un nemaz neiedomājos attiecināt uz sevi. Tagad liekas, ka ļoti jau nu trāpīgi pateikts.

Tas tad arī ir nepareizais iemesls, kādēļ lietot. Nekādas narkotikas nevar atrisināt iekšējās problēmas. Mazināt simptomus, palīdzēt justies labāk - noteikti, atrisināt - nē. Nav dzīvē tādi "shortkati", nu nav.

Pēdējās dienas zem amfetamīna likās tādas pustukšas. It kā jau viss ir kārtībā, bet tik un tā kaut kas pietrūkst. Ir labi, bet ne līdz galam un nevar pateikt, kas tieši traucē. Un tajā brīdī, kad es pieņēmu lēmumu vairs neēst, viss tapa skaidrs..

Ā, bet viena lieta tomēr ir palikusi. Slūžas ir vaļā - verbālā caureja ;) Tik ļoti iepatikās izvirst domas, ka tagad būs jāiet kādam pakrist uz nerviem.. Jauku jums dieniņu. Čau!

Don't do drugs.