Below are the 6 most recent journal entries recorded in Divas nedēļas paātrinājumā jeb brīvais kritiens.'s LiveJournal:

Monday, April 9th, 2007
3:01 am	Kopsavilkums. Nu jau kā gandrīz nedēļu nedzeru to sūdu. Dzīve ir atgriezusies vecajās sliedēs, bet nevar teikt, ka viss ir tāpat kā agrāk. Es nedomāju par izmaiņām manā psihē, kas būtu radušās dēļ neilgā perioda zem amfetamīna. Tādu vienkārši nav. Tomēr es esmu nonācis pie šādām tādām atklāsmēm. Gribējās man stimulantus tikai tādēļ, ka bija sajūta, ka es nedzīvoju pietiekami daudz, pietiekami ātri. Ir taču tik daudz lietas, kuras varētu darīt, bet, organisma ierobežoto spēju dēļ, tās visas paiet gar ausīm. Tukšums sirdī, kurš ir jāaizpilda par katru cenu. Iepriekš internetā lasīju cita cilvēka piedzīvojumus ar ātrumu un arī viņš retrospektā pieminēja šādu frāzi "tukšums sirdī" un to, ka vitamīns rada ilūziju, ka to aizpilda, kaut arī īstenība plēš to lielāku. Tad es to kaut kā palaidu vienkārši garām un nemaz neiedomājos attiecināt uz sevi. Tagad liekas, ka ļoti jau nu trāpīgi pateikts. Tas tad arī ir nepareizais iemesls, kādēļ lietot. Nekādas narkotikas nevar atrisināt iekšējās problēmas. Mazināt simptomus, palīdzēt justies labāk - noteikti, atrisināt - nē. Nav dzīvē tādi "shortkati", nu nav. Pēdējās dienas zem amfetamīna likās tādas pustukšas. It kā jau viss ir kārtībā, bet tik un tā kaut kas pietrūkst. Ir labi, bet ne līdz galam un nevar pateikt, kas tieši traucē. Un tajā brīdī, kad es pieņēmu lēmumu vairs neēst, viss tapa skaidrs.. Ā, bet viena lieta tomēr ir palikusi. Slūžas ir vaļā - verbālā caureja ;) Tik ļoti iepatikās izvirst domas, ka tagad būs jāiet kādam pakrist uz nerviem.. Jauku jums dieniņu. Čau! Don't do drugs. (5 Comments |Comment on this)
Wednesday, April 4th, 2007
3:49 am	Day 4. - 6. Sūds ? Šis jau ir trešais ieraksts, ko es šajā lodziņā mēģinu iespiest. Pirmais bija par to, ka viss iet uz augšu. Blakusefektiņi ir kļuvuši pavisam nemanāmi, es jau varu viegli aiziet gulēt, kad vien vēlos. No rītiem tāds niķīgs, jā, bet atliek uzjaukt ninnīti un tas viss ļoti, ļoti ātri paskrien garām. Paskaitiet rindiņas! Ar katru dienu iekšā sēdošais niķis ir nokodis vēl vienu daļu no mana dzīvesprieka. Gribēju rakstīt, ka ir uzlabojušās attiecības ar ģimeni un draugiem, kurus es satieku labi, ja reizi nedēļā. Jā, protams, pirms tikšanās iedzeram ninni biku vairāk un tad jau var arī ļoti jauki parunāties par nebūtiskiem sīkumiem. Tik tiešām uzlabojušās no vēsām uz mēreni remdenām. Caur labāko draugu līdz manīm nonāca ziņa, ka pārītim cilvēku, kurus es esmu saticis tikai uz pāris stundām, es ļoti iepatikos, jo man piemita tas čilliņš. Tagad es vairs nevaru mierīgi vienu brīdi nosēdēt. Nekur nav miera. Šobrīd es burtiski lēkāju uz krēsla. Lauž. Grūti paskatīties uz monitoru, lai nesāpētu acis. Niķis negrib nākt ārā, viņam tur patīk. Draugi ļoti veiksmīgi nospēlēja, jo neko neteica. Abi divi jau no paša sākuma zināja, kā būs, bet tomēr ļāva man pašam pārbaudīt. Mīlu. Uz atvadu nots - vitamīns varētu būt forši, ja vien to dara pareizo iemeslu dēļ. Tagad jau es vairs nevaru salasīt šo tekstu, sākās nelielās halucinācijas un tukšums sirdī paliek arvien lielāks. Man liekas, ka man ir jāiet. Mani sauc. Current Mood: auuuch (1 Comment |Comment on this)
Sunday, April 1st, 2007
4:46 am	Day 3. Necērt? Šobrīd ir tāda sajūta, ka es nebūt neko nelietoju, jo vairs nevar just ne efektus, ne blakus efektus. Labi, nedaudz pārspīlēju. Var just, taču ļoti minimāli. Ēstgriba ir atgriezusies gandrīz pilnā apmērā, zobi un rokas neklab, fokusēties grūti, runāt arī. Ja neskaita tādu lietu, ka šodien es juku prātā un biedēju mazu puisīti ar to, ka esmu pederasts, viss ir atgriezies vecajās sliedēs.. Tolerance. Pirmā doma: "Bļa, necērt! Rīt jāpaņem vairāk.." Bet, nē, tas uzreiz sakautu visas šīs padarīšanas jēgu, un es kļutu par visparastāko zobu grauzēju. Tādu kadru netrūkst. Tā vietā es turpināšu darīt to pašu, ko līdz šim, - 30 mg dienā vismaz vēl nedēļu. Redzēsim vai kaut kas mainīsies pa šo laiciņu. Tā kā manās ikdienas gaitās sāk pietrūkt vitaminizētu piedzīvojumu, week_on_speed tiek nopauzēts, jo vienkāršu kā-man-šodien-gāja žurnāli es nejūtu nekādu vēlēšanos rakstīt. P.S. Bet miedziņš gan kaut kā nenāk.. (2 Comments |Comment on this)
Saturday, March 31st, 2007
3:06 am	Day 2. Šodien gulēju stundu! Woohoo, kaut arī es par to nemaz neesmu tik pārliecināts. Drīzāk liekas, ka to laiku nekustīgi, sarāvies čokurā uz grīdas.. vienkārši eksistēju. Iespējams, ka būtu arī tā pavisam-pavisam aizmidzis, ja vien dzīvokļbiedri nebūtu pamodinājuši un E. kafijas vietā pasniegusi maģisko minīti.. Varbūt tas ir kontrasta dēļ, bet šī diena likās visnotaļ parasta (garlaicīga). Ļoti maz vitaminizētu sajūtu. Tolerance? Zobi, piemēram, joprojām nedaudz sāp. Šodien iemācījos tos nerīvēt, bet tā vietā ļurcīt mēli, kas piedevām tagad ir nomainījusi krāsu no iezaļganas uz vairāk dzeltenu. Tagad man sāp arī mēle. Šonakt ir daudz grūtāk pārveidot savas haotiskās domas par jēgpilniem teikumiem ar vismaz kaut kādu struktūru. Visu laiku kaut kas novērš uzmanību.. Esi sveicināts atpakaļ, UDS. To gan varētu izskaidrot ar to, ka mans šīsdienas minerālītis beidzās pirms apmēram deviņām stundām. Rītdienas pudelei vajadzēs uzzīmēt mērlīnijas un attiecīgi pierakstīt laikus, kad un cik ir jābūt izdzertam. Tas varētu palīdzēt kaut nedaudz izlīdzināt tos amerikāņu kalniņus, kuros brauc ātruma daudzums asinīs. Ak, jā, un pēdējā lieta - paranoja šodien bija iegriezusies ciemos un teica, ka es jau esmu aizmirsis, kā izskatās māte realitāte, un ka šis viss ar neko labu nebeigsies. Uz ko es atbildēju "kiš, kiš!" un viņa aizgāja. Bet būs atpakaļ. Vienmēr ir. (2 Comments |Comment on this)
Friday, March 30th, 2007
7:20 am	Day 1. In the beginning.. Ar pēdējiem spēkiem rakstu šīs rindiņas.. Vārdu līmēšana jēgpilnos teikumos padodas pavisam viegli - grūti ir noturēt acis vaļā un nepievērst uzmanību aiplūstošajām telpām. Viena no visgarākajām dienām manā mūžā un ne jau tādēļ, ka es ilgi būtu nomodā. Jautājums drīzāk skan - Cik ātri es esmu nomodā? Pavisam, pavisam drīz rīta saule iespīdēs caur loga stiklu, kurš šobrīd, starp citām lietām, arī viļņojas un vēlas aiztecēt, taču man drīzāk liekas, ka tā ir halucinācija. Pēc dubultdevas miegazāļu tas nebūtu nekāds brīnums.. Nav nemaz tik viegli rakstīt dienas beigās kopsavilkumu, ja nav nemaz tādas robežas, kas atdala iepriekšējās dienas beigas no jaunās sākuma. Jā, uzminejāt - es neguļu. Jau kādu laiciņu. Izkaltis, galva sprāgst no sāpēm, visi mani muskuļi ir pārdeguši un es esmu izdzēris 100mg jocīgo miegazāļu, no kurām priekšmeti mūsu istabā (neesmu šizofrēniķis) kratās mūzikas ritmos, taču neļaujas tikt appētīti, jo kautrīgi, laikam, un kaut kur netālu skan balsis.. Taču tik un tā, notupies vai pieliecies, miegs nenāk. Beidzot sāku pamanīt dažādus mazmazītiņus mīnusiņus savam nevainojamajam plānam. Šis ir viens no tiem lielajiem. Visumā diena iesākās lieliski, turpinājās labi un beidzās dranķīgi (es gribētu gan, lai tā reiz beidzas). Pa dienu centrā palīdzēju radiniecei pārvietot objektu X, un pats nobrīnījos, cik ļoti es vēlējos parunāt ar šo sievieti. Par visu, kas vien nāca prātā. Sarunāšanās sagādā TĀDU baudu! (Vai es jau minēju, ka esmu intraverts?) Vēlāk aizgāju līdz bāriņam, paflirtēju ar viesmīlēm un pačatoju ar P., kas arī bija lieliski. Vārdi paši nāk pa muti laukā.. Tikai ir viena lietiņa - es vairākas reizes gribot-negribot "izpušķoju" stāstiņus, lai tie izklausītos jaukāk. Fuj-pē-kaka. Bet pāries. Kas attiecas uz pašu vielu, tad tā nekādā veidā neiespaido emocionālo stāvokli (nerada eiforiju), vismaz ne tiešā veidā. Spēja koncentrēties tik tiešām pieaug vairākkārt. Tagad ļoti labi saprotu, kādēļ citiem studentiem patīk uz sesiju nedaudz papūderēt degunu - produktivitāte auuug. Viegli pārslēgt uzmanību no vienas lietas uz citu, un to tur arī saglabāt - tā, ka nekam citam galvā nepietiek vietas. Taču šai īpašībai ir arī savas ēnas puses - trīs "Meistars un Margarita" sērijas atpakaļ, vietā, kur iepriekš atradās mana roka, nu karājās ļumīgs gaļas klucis, ar kuru, kā jau var viegli noprast, es neko vērtīgu nevarēju padarīt tālākās pārdesmit minūtes. Ar to es gribu teikt, ka vitamīns piedāvā lielāku kontroli pār savu ķermeni, taču tajā pašā laikā tas tiek panākts izslēdzot autopilotu, un tādēļ pašam visu laiku ir jāpiedomā līdzi "Kā iet rumpim un ko tam vajag?!". Labi, šodienai pietiks. Verbālā caureja, kā jau es minēju.. P.S. Tieši 29 stundas onlainā un jau tagad sāk parādīties pirmās paranojas pazīmes. Tagad es jau vairs neticu, ka ar šo pasākumu nepietiks, lai beidzot un pavisam sajuktu prātā. MUST HAVE SLEEP! (9 Comments |Comment on this)
Thursday, March 29th, 2007
10:13 am	Day 0. Intro Man vienmēr ir paticis eksperimentēt un pašam kārtīgi izpētīt, kas tad tur galā sanāks. Šīs īpašības dēļ ir izdevies vairākkārt iekūlties dažādās nepatikšanās. Toties tagad es pilnīgi droši zinu, kā noteikti nevajag darīt. Lai nu kā, runa nav par to.. Tēma, kas man pēdējā laikā liekas īpaši aktuāla, ir uzmanības deficīta sindroms, jeb UDS, jeb ADD angliski. Es to noteikti nesaukšu par slimību, jo tas ir ne vairāk, ne mazāk kā dzīvesveids. Tev ir kādreiz iešāvusies prātā ģeniāla ideja pie kuras tu uzreiz arī ķeries, taču tad vienā brīdī uzrodas otra, vēl labāka? Nekas cits neatliek kā sākt nodarboties ar otro, taču (hei!) rodas trešā un galu rezultātā nekas netiek izdarīts. Ja ir, welcome to the club. Īsāk un tautai saprotamāk - UDS ir pavājināta spēja koncentrēt uzmanību uz kaut ko pietiekoši ilgi. Piemēram, UDS bērni (nedomāju vecuma ziņā) ļoti ātri maina sarunu tematus, mēdz diskusijas vidū kaut kur aizpeldēt un izskatīties ļoti izbrīnīti, kad viņiem pievērš uzmanību. Vēl mēs mēdzam būt hiperaktīvi, nomākti, jo vienmēr līdzi velkas sajūta "es neesmu tāds pats kā pārējie", ļoti intuitīvi un visādi citādi talantīgi. Ļoti labi uzrakstītam rakstam "Kā jūtas cilvēks, kuram ir UDS?", links ir tieši tete. Tikai pirms pāris mēnešiem atklāju, ka es tāds neesmu viens. Arī to, ka štatos jau labu laiku pusaudži tiek "ārstēti" ar vecāku ļaunāko ienaidnieku - amfetamīnu, jeb tautā vienkārši par ātrumu. Latvijā tādu pakalpojumu neviens nepiedāvā, tādēļ es izlēmu to ņemt savās rokās. Tas prasija nedaudz laiciņa, jo bija jāizlasa lērums ar rakstiem un pats grūtākais - jāsadzen rokā Mr. Ātrums -, jo manā šaurajā draugu lokā neietilpst regulāri lietotāji. Beigās tomēr izdevās caur draugu draugiem iegūt savā īpašumā divus gramus šīs vielas (tā vismaz teica pārdevējs), sadalīt to visu padarīšanu 14 vienādās daļās un katru no tām izšķīdināt minerālūdens pudelē, lai varētu nepamanīts, publiskās vietās uzņemt savu dziru.. Rupji rēķinot un pieņemot, ka tirgoņi ir īpaši skopi, dienā sanāk gudro ASV dakterīšu ieteiktie 30mg, kas, starp citu, tāds daudzums, kurš nekādā veidā nevar jumtu noraut. Nākošās divas nedēļas es padzīvošu "normāla", nedaudz apdulluša cilvēka ādā un turpināšu rakstīt savus novērojumus un pārdzīvojumus šiet - tā, lai varbūt kādam citam cilvēkam arī noder. Prepare for downcount! (4 Comments |Comment on this)