Day 2.
Šodien gulēju stundu! Woohoo, kaut arī es par to nemaz neesmu tik pārliecināts. Drīzāk liekas, ka to laiku nekustīgi, sarāvies čokurā uz grīdas.. vienkārši eksistēju. Iespējams, ka būtu arī tā pavisam-pavisam aizmidzis, ja vien dzīvokļbiedri nebūtu pamodinājuši un E. kafijas vietā pasniegusi maģisko minīti..

Varbūt tas ir kontrasta dēļ, bet šī diena likās visnotaļ parasta (garlaicīga). Ļoti maz vitaminizētu sajūtu. Tolerance? Zobi, piemēram, joprojām nedaudz sāp. Šodien iemācījos tos nerīvēt, bet tā vietā ļurcīt mēli, kas piedevām tagad ir nomainījusi krāsu no iezaļganas uz vairāk dzeltenu. Tagad man sāp arī mēle.

Šonakt ir daudz grūtāk pārveidot savas haotiskās domas par jēgpilniem teikumiem ar vismaz kaut kādu struktūru. Visu laiku kaut kas novērš uzmanību.. Esi sveicināts atpakaļ, UDS. To gan varētu izskaidrot ar to, ka mans šīsdienas minerālītis beidzās pirms apmēram deviņām stundām. Rītdienas pudelei vajadzēs uzzīmēt mērlīnijas un attiecīgi pierakstīt laikus, kad un cik ir jābūt izdzertam. Tas varētu palīdzēt kaut nedaudz izlīdzināt tos amerikāņu kalniņus, kuros brauc ātruma daudzums asinīs.

Ak, jā, un pēdējā lieta - paranoja šodien bija iegriezusies ciemos un teica, ka es jau esmu aizmirsis, kā izskatās māte realitāte, un ka šis viss ar neko labu nebeigsies. Uz ko es atbildēju "kiš, kiš!" un viņa aizgāja. Bet būs atpakaļ. Vienmēr ir.