Day 4. - 6. Sūds ?
Šis jau ir trešais ieraksts, ko es šajā lodziņā mēģinu iespiest. Pirmais bija par to, ka viss iet uz augšu. Blakusefektiņi ir kļuvuši pavisam nemanāmi, es jau varu viegli aiziet gulēt, kad vien vēlos. No rītiem tāds niķīgs, jā, bet atliek uzjaukt ninnīti un tas viss ļoti, ļoti ātri paskrien garām.

Paskaitiet rindiņas! Ar katru dienu iekšā sēdošais niķis ir nokodis vēl vienu daļu no mana dzīvesprieka. Gribēju rakstīt, ka ir uzlabojušās attiecības ar ģimeni un draugiem, kurus es satieku labi, ja reizi nedēļā. Jā, protams, pirms tikšanās iedzeram ninni biku vairāk un tad jau var arī ļoti jauki parunāties par nebūtiskiem sīkumiem. Tik tiešām uzlabojušās no vēsām uz mēreni remdenām.

Caur labāko draugu līdz manīm nonāca ziņa, ka pārītim cilvēku, kurus es esmu saticis tikai uz pāris stundām, es ļoti iepatikos, jo man piemita tas čilliņš. Tagad es vairs nevaru mierīgi vienu brīdi nosēdēt. Nekur nav miera. Šobrīd es burtiski lēkāju uz krēsla. Lauž. Grūti paskatīties uz monitoru, lai nesāpētu acis. Niķis negrib nākt ārā, viņam tur patīk.


Draugi ļoti veiksmīgi nospēlēja, jo neko neteica. Abi divi jau no paša sākuma zināja, kā būs, bet tomēr ļāva man pašam pārbaudīt. Mīlu.

Uz atvadu nots - vitamīns varētu būt forši, ja vien to dara pareizo iemeslu dēļ.

Tagad jau es vairs nevaru salasīt šo tekstu, sākās nelielās halucinācijas un tukšums sirdī paliek arvien lielāks.

Man liekas, ka man ir jāiet. Mani sauc.