Divas nedēļas paātrinājumā jeb brīvais kritiens. ([info]week_on_speed) rakstīja,
@ 2007-03-30 07:20:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Day 1. In the beginning..
Ar pēdējiem spēkiem rakstu šīs rindiņas.. Vārdu līmēšana jēgpilnos teikumos padodas pavisam viegli - grūti ir noturēt acis vaļā un nepievērst uzmanību aiplūstošajām telpām. Viena no visgarākajām dienām manā mūžā un ne jau tādēļ, ka es ilgi būtu nomodā. Jautājums drīzāk skan - Cik ātri es esmu nomodā? Pavisam, pavisam drīz rīta saule iespīdēs caur loga stiklu, kurš šobrīd, starp citām lietām, arī viļņojas un vēlas aiztecēt, taču man drīzāk liekas, ka tā ir halucinācija. Pēc dubultdevas miegazāļu tas nebūtu nekāds brīnums..

Nav nemaz tik viegli rakstīt dienas beigās kopsavilkumu, ja nav nemaz tādas robežas, kas atdala iepriekšējās dienas beigas no jaunās sākuma. Jā, uzminejāt - es neguļu. Jau kādu laiciņu. Izkaltis, galva sprāgst no sāpēm, visi mani muskuļi ir pārdeguši un es esmu izdzēris 100mg jocīgo miegazāļu, no kurām priekšmeti mūsu istabā (neesmu šizofrēniķis) kratās mūzikas ritmos, taču neļaujas tikt appētīti, jo kautrīgi, laikam, un kaut kur netālu skan balsis.. Taču tik un tā, notupies vai pieliecies, miegs nenāk. Beidzot sāku pamanīt dažādus mazmazītiņus mīnusiņus savam nevainojamajam plānam. Šis ir viens no tiem lielajiem.

Visumā diena iesākās lieliski, turpinājās labi un beidzās dranķīgi (es gribētu gan, lai tā reiz beidzas). Pa dienu centrā palīdzēju radiniecei pārvietot objektu X, un pats nobrīnījos, cik ļoti es vēlējos parunāt ar šo sievieti. Par visu, kas vien nāca prātā. Sarunāšanās sagādā TĀDU baudu! (Vai es jau minēju, ka esmu intraverts?) Vēlāk aizgāju līdz bāriņam, paflirtēju ar viesmīlēm un pačatoju ar P., kas arī bija lieliski. Vārdi paši nāk pa muti laukā.. Tikai ir viena lietiņa - es vairākas reizes gribot-negribot "izpušķoju" stāstiņus, lai tie izklausītos jaukāk. Fuj-pē-kaka. Bet pāries.

Kas attiecas uz pašu vielu, tad tā nekādā veidā neiespaido emocionālo stāvokli (nerada eiforiju), vismaz ne tiešā veidā. Spēja koncentrēties tik tiešām pieaug vairākkārt. Tagad ļoti labi saprotu, kādēļ citiem studentiem patīk uz sesiju nedaudz papūderēt degunu - produktivitāte auuug. Viegli pārslēgt uzmanību no vienas lietas uz citu, un to tur arī saglabāt - tā, ka nekam citam galvā nepietiek vietas. Taču šai īpašībai ir arī savas ēnas puses - trīs "Meistars un Margarita" sērijas atpakaļ, vietā, kur iepriekš atradās mana roka, nu karājās ļumīgs gaļas klucis, ar kuru, kā jau var viegli noprast, es neko vērtīgu nevarēju padarīt tālākās pārdesmit minūtes. Ar to es gribu teikt, ka vitamīns piedāvā lielāku kontroli pār savu ķermeni, taču tajā pašā laikā tas tiek panākts izslēdzot autopilotu, un tādēļ pašam visu laiku ir jāpiedomā līdzi "Kā iet rumpim un ko tam vajag?!".

Labi, šodienai pietiks. Verbālā caureja, kā jau es minēju..


P.S. Tieši 29 stundas onlainā un jau tagad sāk parādīties pirmās paranojas pazīmes. Tagad es jau vairs neticu, ka ar šo pasākumu nepietiks, lai beidzot un pavisam sajuktu prātā. MUST HAVE SLEEP!


(Lasīt komentārus)

Nopūsties:

No:
Lietotājvārds:
Parole:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa:
Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?