- 2011.01.04, 14:32
- "[...] let’s say you’re carrying around 40 pounds of excess fat and you put on that 40 pounds over the course of 20 years, as many of us do. When you’re in your late 20s, say, you’re still lean, and then, lo and behold, you celebrate your fiftieth birthday and you’re obese and your doctor is lecturing you on eating less and getting to the gym regularly (and probably writing you a prescription for Lipitor, as well). Now, if you gain 40 pounds of fat over 20 years, that’s an average of two pounds of excess fat accumulation every year. Since a pound of fat is roughly equal to 3500 calories, this means you accumulate roughly 7000 calories worth of fat every year. Divide that 7000 by 365 and you get the number of calories of fat you stored each day and never burned – roughly 19 calories. Let’s round up to 20 calories, so we have a nice round number. [...]"
So now the question: if all you have to do to become obese is store 20 extra calories each day on average in your fat tissue — 20 calories that you don’t mobilize and burn — what does overeating have to do with it? And why aren’t we all fat? Twenty calories, after all, is a bite or two of food, a swallow or two of soda or fruit juice or milk or beer. It is an absolutely trivial amount of overeating that the body then chooses, for reasons we’ll have to discuss at some point, not to expend, but to store as fat instead.
[...]
The reason people believe we get fat because of overeating and sedentary behavior is because they believe the laws of thermodynamics somehow dictate this to be true. In particular the first law, which tells us that energy is conserved, so if a system takes in more energy than it expends, the energy contained in the system has to increase. If that system happens to be our fat tissue, than the fat tissue accumulates fat. That’s the logic. So if we eat more than we expend, we get fatter and the logic turns this around to say that we get fat because we eat more than we expend. And so, overeating and sedentary behavior are the causes. This is the logic that leads virtually every government health agency and independent health organization (the AHA, the AMA, you name it) to have some variation of this World Health Organization statement on its website or in its promotional material: “The fundamental cause of obesity and overweight is an energy imbalance between calories consumed on one hand, and calories expended on the other hand.”
[...]
Say instead of talking about why fat tissue accumulates too much energy, we want to know why a particular restaurant gets so crowded. Now the energy we’re talking about is contained in entire people rather than just the fat in their fat tissue. Ten people contain so much energy; eleven people contain more, etc.. So what we want to know is why this restaurant is crowded and so over-stuffed with energy (i.e., people) and maybe why some other restaurant down the block has remained relatively empty — lean.
If you asked me this question — why did this restaurant get crowded? — and I said, well, the restaurant got crowded (it got overstuffed with energy) because more people entered the restaurant than left it, you’d probably think I was being a wise guy or an idiot. (If I worked for the World Health Organization, I’d tell you that “the fundamental cause of the crowded restaurant is an energy imbalance between people entering on one hand, and people exiting on the other hand.”) Of course, more people entered than left, you’d say. That’s obvious. But why? And, in fact, saying that a restaurant gets crowded because more people are entering than leaving it is redundant –saying the same thing in two different ways – and so meaningless.
Now, borrowing the logic of the conventional wisdom of obesity, I want to clarify this point. So I say, listen, those restaurants that have more people enter them then leave them will become more crowded. There’s no getting around the laws of thermodynamics. You’d still say, yes, but so what? Or at least I hope you would, because I still haven’t given you any causal information. I’m just repeating the obvious.
This is what happens when the laws of physics (thermodynamics) are used to defend the belief that overeating makes us fat. Thermodynamics tells us that if we get fatter and heavier, more energy enters our body than leaves it. Overeating means we’re consuming more energy than we’re expending. It’s saying the same thing in a different way. (In 1954, the soon-to-be-famous — and often misguided, although not in this case — nutritionist Jean Mayer said that to explain obesity by overeating was about as meaningful as explaining alcoholism by overdrinking, and merely reaffirmed, quite unnecessarily, the fact that the person saying it believed in the laws of thermodynamics.) Neither happens to answer the question why. Why do we take in more energy than we expend? [...]
Answering the “why” question speaks to actual causes. In the restaurant analogy, okay, maybe this restaurant has particularly great food, or it’s happy hour; the drinks are cheap. Maybe it’s pouring outside so a lot of people ran into the restaurant to stay dry. Maybe [...] Maybe [...] Maybe [...].
All these would be valid answers to the question we asked. Some speak to the conditions inside the restaurant (the quality of the food, the price of the drinks, celebrity customers); some speak to conditions immediately outside (a rain storm, no competition, the theater schedule). They all provide the causal information we’re seeking. They answer the “why” question. That more people are entering than leaving doesn’t. It’s what logicians call “vacuously” true. It’s true, but meaningless. It tells us nothing.
[...]
As for the great majority of experts who say (and apparently believe) that we get fat because we overeat or we get fat as a result of overeating, they’re the ones making the junior-high-school-science-class mistake: they’re taking a law of nature that says absolutely nothing about why we get fat and assuming it says all that needs to be said. This was a common error in the first half of the 20th century. It’s become ubiquitous since.
[...] - 85 rakstair doma
- 4.1.11 22:35 #
-
ja godīgi, man vispār pazuda izpratne par to, kas šajā diskusijā notiek. :/
ko vispār nozīmē "nevaru" pareizā uztura kontekstā? tas nozīmē- nav motivācijas. motivācija ir ļoti svarīgs komponents darbā ar klientiem, kas vēlas tikt vaļā no liekā svara. uztura speciālista vai dietologa darbs ir cilvēku motivēt.
un ar to samazināto kuņģi es gribēju aizstāvēt nelaimīgo termodinamiku- redz, mazāk uzņem - svars iet nost! darbojas! - Atbildēt
- 4.1.11 22:55 #
-
jā, bet jautājums ir par motivāciju, vai gribasspēku, vai vienkārši sāpju slieksni. ja tu visu laiku justos badā, vai tu neēstu? vai tu spētu nepārtraukti ciest bada sajūtu, katru dienu, katru stundu, tā ka piemēram nevar aizmigt, ka ļoti gribas ēst? un joprojām neēstu?
tu sauc par motivāciju "neēst", es runāju par tīri fizisku nespēju atteikties no ēdiena. tāpēc šāds sauklis "ēst vajag mazāk" ir bezjēdzīgs, jo cilvēkam no šī saukļa nekāda labuma - ja bez ķirurģiskas iejaukšanās viņš vienalga mazāk ēst nesāks.
un saruna jau nav par vienu cilvēku vai klientu, runa ir par veselu nāciju kas aptaukojušies vienkārši bezjēgā. - Atbildēt
- 4.1.11 23:05 #
-
"ja tu visu laiku justos badā, vai tu neēstu? vai tu spētu nepārtraukti ciest bada sajūtu, katru dienu, katru stundu, tā ka piemēram nevar aizmigt, ka ļoti gribas ēst? un joprojām neēstu?"
es- jā. ciestu un neēstu. esmu tam izgājusi cauri, jo mana ģenētika ir ļoti skumja- pa "sieviešu līniju" aptaukošanās ir 99% radinieču. tas pats skara arī mani, bet man no taukainās pusaudzītes izdevās izdabūt lieko svaru arā- cietos un neēdu. Visu var, ja grib. Turklāt tagad pastāv vairāki veidi kā uztaisīt sev tādu uztura režīmu, pie kura ēd relatīvi maz, bet saglabā sāta sajūtu normās robežās. Kaut vai uztura bagātinātāji ar uzbriestošajām šķidrvielām starp ēdienreizēm.
Un tā nācija jau sastāv no cilvēkiem, kur katram ir savs organisms, vielmaiņa un citas īpatnības. ja katrs cilvēks, kuram ir liekais svars, palasītu izglītojošo literatūru un aizietu uz konsultāciju pie ārsta- iespējams, stāvoklis ļoti uzlabotos. - Atbildēt
- 4.1.11 23:06 #
-
P.S.: visi, liekas, tagad meklē kaut kādu brīnumrisinājumu, kaut gan problēma slēpjas tikai un vienīgi neizpratnē un gribasspēka trūkumā.
- Atbildēt
- 4.1.11 23:18 #
-
nevis gribasspēka trūkumā, bet tā stiprumā/vājumā. tik pat labi varētu pajautāt, kāpēc vienam cilvēkam gribasspēks ir stiprāks un citam vājāks!
nevis tikai izmest tādu postulātu un par to pārstāt domāt...
(īstenībā to pat vajag pajautāt: "[...] low delayers, the children who rang the bell quickly, seemed more likely to have behavioral problems, both in school and at home. They got lower S.A.T. scores. They struggled in stressful situations, often had trouble paying attention, and found it difficult to maintain friendships. The child who could wait fifteen minutes had an S.A.T. score that was, on average, two hundred and ten points higher than that of the kid who could wait only thirty seconds.
Carolyn Weisz is a textbook example of a high delayer. She attended Stanford as an undergraduate, and got her Ph.D. in social psychology at Princeton. She’s now an associate psychology professor at the University of Puget Sound.")
Kāpēc daži spēj nomest smēķēšanu (lauzt nikotīna atkarību), bet citi paliek visu mūžu smēķēt? Kāpēc daži no tiem ar noslieci uz alkoholismu, spēj atteikties no alkohola, bet citi nožēlojami nodzeras. Utt.
"gribasspēka trūkums" nav atbilde. tas ir tikai solis uz atbildi. - Atbildēt
- 4.1.11 23:38 #
-
To visu veido vairāku faktoru mijiedarbība, manuprāt, un galvenie no tiem ir sociāli apstākļi, izglītība un temperamets (ka arī atsevišķās rakstura īpašības). Par katru no tiem diskusija var aiziet dziļumā, piesaucot klāt kaudzi ar pētījumiem un psiholoģijas zinātni. Un pa virsu piepieblst to, ka to nosaka smadzeņu bioķīmija.
Interesants pētījums. Tikai bērni, atšķīrībā no pieaugušajiem, nav sasnieguši tādu brieduma pakāpi (varētu to pat gudri pamatot, bet slinkums meklēt pediatrijas konspektus), lai apzināti atteiktos no kaut kā ilgtermiņā, lai vēlāk sasniegtu rezultātus - kā ar svara problēmu.
Sabiedrības Veselības Aģentūra, piemēram, piedāvāja ļoti vienkārši shēmu sakarā ar to pašu veselīgu uzturu vai projektu "nesmeķējošā klase":
informētība + izpratnes veidošana par riskiem + apbalvojums par panākumiem = vēlamo paradumu veidošana.
Tā ir manipulācija no ārvides, kas cilvēka gribasspēku padara stiprāku. Ja pašam ir motivācija- iespējams, paradums veidosies vēl ātrāk un būs noturīgāks. Būtībā, tas viss ir manupulācijas ar cilvēka izvēli uzsākt (labo paradumu) vai atmest (slikto). Bet pamatā jau tas pats gribasspēks ir. Negrib - neizdosies. Gribēs- izdosies. - Atbildēt
- 4.1.11 23:45 #
-
es taču iemetu tieši to fragmentu, ka mazu bērnu uzvedība bija milzīgs prediktors par to, cik veiksmīgi viņi būs nākotnē.
un tur jau tas knifs, ka dažiem izdodas neapzināti, pat bez piepūles vai sevis piespiešanas! viņiem ir ļoti liela priekšrocība. - Atbildēt
- 5.1.11 00:55 #
-
gribasspēka faktori ir gan iedzimti, gan attīstāmi. ir daudz grūtāk attīstīt, ja smadzenes strādā savādāk, kā normai attiecīgi atpaliek arī attīstīšana.
tāpat arī gribēt un rīkoties ir atsevišķi mehānismi. - Atbildēt
- 5.1.11 12:15 #
-
Vismaz variācija ar kuņģa gabala izņemšanu izņem no organisma daļu orgāna, kas ražo hormonus, kas rada bada sajūt - pavisam brutāli un mehāniski. Acīmredzot kautkāda ietekme uz tā paša hormona ražošanos ir arī pārējām apjoma samazināšanas procedūrām - bet kāda tieši, kas to lai zin.
'Ko vispār nozīmē nevaru' - tu elpu pamēģini aizturēt. 30 sekundes - nav grūti vai ne? 2 minūtes? Opacā, motivācijas nepietiek. Pat zem ūdens atrodoties, piemēram, kur uznirt nevar un sekas ir visnotaļ bēdīgas. Atšķirība cik ilgi spēj elpu aizturēt ir mazāk saistīta ar motivāciju, un vairāk ar plaušu tilpumu un darbības efektivitāti un refleksiem.
Apgalvojums, ka kaloriju skaitīšana palīdz paliekoši svaru zaudēt visiem, kas to patiešām ievēro ir tieši tik pat gudrs, kā apgalvojums, ka elpu zem ūdens 7 minūtes var aizturēt visi, kas to patiešām grib. Un ir ļoti slikti, ka dietologi joprojām apgalvo, ka 'kā gan dietologs var zināt, kāpēc dieviņš vienam devis augstāku un vienam zemāku metabolisko aktivitāti'. Vajag zināt. Un tāpat vajag zināt, kas regulē sāta mehānismu. Kaloriju skaitīšana ir instruments, bet tas acīmredzami nepalīdz - un ne jau tāpēc, ka cilvēki nezin, cik sver viens kartupelis, bet tāpēc, ka ar 'es pārtikšu tikai no 150g garneļu + 2 salātlapām, 1 tomāta un 3 multivitamīnu tabletēm dienā' saukli var tikt tikai tik tālu. - Atbildēt
- 5.1.11 17:07 #
-
Mīļo cilvēk, nu kā var ar tādam aplamībām savu viedokli pamatot? :(
"Vismaz variācija ar kuņģa gabala izņemšanu izņem no organisma daļu orgāna, kas ražo hormonus, kas rada bada sajūt"
Pirmkārt, modernās kuņģa restrikcijas operācijas neparedz kuņģa daļas izņemšanu- to tilpumu regulē ar gredzenu un efektu panāk, izmantojot tos receptorus kuņģī, kuri sūta uz smadzenes signālu par to, ka kuņģis pilns. Ar diviem nelaimīgajiem kuņģa hormoniem tam nav nekāda sakara.
"Un tāpat vajag zināt, kas regulē sāta mehānismu."
Tas jau sen nav noslēpums: kuņģa un mēles receptori signalizē hipotalāma sāta centram, līdz impulsi nonāk smadzeņu garozā, kas rada divas sāta sajūtas - sensoro un īsto metabolisko (pēc paikas sagremošanas).
"'Ko vispār nozīmē nevaru' - tu elpu pamēģini aizturēt."
Elpošana ir beznosacījuma reflekss. Bārības uzņemšana ir nosacījuma reflekss. Pavlovs būtu dusmīgs, redzot, ka tos pielīdzina vienu otram.
"Apgalvojums, ka kaloriju skaitīšana palīdz paliekoši svaru zaudēt visiem"
Visiem VESELAJIEM ORGANISMIEM. Ja cilvēkam ir slimības, situācija mainās. Nepareizs dzīvesveids- situācija mainās. - Atbildēt