ne me quitte pas,

Sapnī strīdējos ar mammu par social justice, piedevām ārkārtīgi detalizēti un izjusti. Visa veida informācija sāk gāzties pāri mana smadzeņu poda malām.

Piezīme sev - kāpēc centralizētajos eksāmenos uz koda lapiņas blakus vārdam, uzvārdam un kodam ir arī dzimums? Tieši ko tas maina? Varbūt tam ir kāds pielietojums, saskaņojot vārdu dzimtes, bet stipri šaubos. Interesanti, ko cilvēki var pamanīt, ja tikai skatās.

"A few times in my life I've had moments of absolute clarity, when for a few brief seconds the silence drowns out the noise and I can feel rather than think, and things seem so sharp. And the world seems so fresh as though it had all just come into existence. I can never make these moments last. I cling to them, but like everything, they fade. I have lived my life on these moments. They pull me back to the present, and I realize that everything is exactly the way it was meant to be." /A Single Man/

Esmu vīlusies savās milzīgajās bailēs kļūdīties, sīkumainībā un slinkumā būt laimīgai. Varbūt to pastiprina tuvojošo eksāmenu spriedze un nogurums, varbūt tā ir.
"You just like feeling sorry for yourself. That's one of your great pleasures." /A Single Man (2009)/

dabūju izmirkt vasarīgā negaisā. spiedzām un smējāmies, viss kā pienākas. patīk man tie negaisi, pagājušajā gadā iemīlēju. parasti lēnām gājos kaut kur caur Uzvaras parku, tad pēkšņi viss satumsa, un sanāca neplānoti rikšot uz kojām. viena tāda negaisa skrējiena dēļ pērnajā maijā gan laikam asociācijas mūžam paliks tādas bittersweet, varbūt pat vairāk rūgtas nekā saldas. bet tad es pirmoreiz pa īstam sajutu, ka man taču arī ir sirds, ne tikai smadzene vien. un tas ir labi. vai ne?

tuvojas centralizētie, bet es šodien nespēju savākties uz neko, izņemot luņa laišanu un klavierēm. un pašlaik traki gribētos kaut ko šmorēt. ja man būtu avokado, es pavisam noteikti tagad ietu taisīt avokado "siera" kūku, lai arī ir pusnakts un mana gatavotprasme varētu nogalināt pat pieaugušu ziloni.

Turpinu lasīt intervijas ar latviešu mūziķiem. Šoreiz uzdūros 2006. gada TVNET sarunai ar Andri Veismani:

Vakar biju Durbes pilī. Laimu nokavēju kļūdainas info dēļ, bet redzēju citus labus mūziķus. Saksofonists, kas sāka mācīties mūzikas skolā krietni vēlu, bet koncerta beigās dragāja tik velnišķīgu "Devil's Rag", ka atkal nācās pateikties tādām lietām kā darba spējas un pacietība, ko uz mirkli biju nogrūdusi malā kā sekundāras, un, protams, vēlreiz un vēlreiz - dievišķajai mūzikai, kas ļauj arī cilvēkiem, kuri nav runātīgi, pateikt ārkārtīgi daudz. Bet vakaru par patiešām izdevušos padarīja pianista Daumanta Kalniņa un viņa māsas vijolnieces Madaras uzstāšanās. Kad spēlēja saksofonists, bieži pievērsos koncertmeistarei, kurai pārsvarā bija jāspēlē tik virtuozas lietas, ka, likās, komponisti tos pavadījumus veltījuši savām sievasmātēm. Man bija prieks pēc tam pasniegt viņai puķes, jo tas bija fantastiski. Bet, kad pie senā flīģeļa apsēdās Daumants Liepiņš, tas patiešām atdzīvojās. Puisis, ko es reizēm esmu redzējusi klusu un neizkrītošu lasot Domenes bibliotēkā, spēlēja tik neiedomājami dzīvespriecīgi, profesionāli un ar tādu vieglumu, ka žokli brīžam bija grūti turēt pieklājīgi aizvērtu. Vijolnieces spēles stils bija pavisam citāds. Madarai ar vijoli likās esam sāncenšu attiecības - kura kuru uzvarēs, un viņa visvairāk atdzīvojās skaņdarbos, kur varēja izpaust savu temperamentu. Viens no skaņdarbiem beidzās ātrāk, nekā paredzēts, jo stīga neizturēja spriedzi. :) Bija prieks redzēt arī agrāko mūzikas skolas biedreni, kas dažos priekšnesumos piespēlēja viņiem flautu un pati piekrita tam, ka šīs uzstāšanās viņai ir devušas vismaz tik pat daudz, cik mūzikas skola. Gandrīz vai noskauda šāda vienkāršota pieeja - mācies darot. Un iemācies ārkārtīgi daudz! Bet visskaistākais bija tas mirklis, kad devu ziedus Daumantam. Viņš pateica tikai paldies, bet sejā bija it kā ierakstīts pārsteigums: "Ai, cik jauki! Es daru to, ko mīlu, un man vēl kāds par to dod puķes!" Tas ir kaut kas, uz ko tiekties.

Un vēl kas no maniem it kā sociālā uzņēmuma veidošanas projekta kursiem, kas parasti pārvēršas par sava rakstura iztirzāšanu. Aptuvenais, ko pedagoģe teica: "Ja citi saka, ka tev izdevās, viņi parasti tā arī domā. Cilvēki parasti ir pārāk pārņemti ar sevi, lai pūlētos tev glaimot. Ja pašām liekas, ka nesanāca, tas nozīmē tikai to, ka tu zini - varēju vēl labāk."

lai vai kādas antipātijas man bija radušās pret Sonoru Vaici, klausoties viņas vokālā, izlasot interviju, man viņa sāka simpatizēt.
"Man ļoti patīk mācītāja Jura Rubeņa sacītais - ir tādas krustceles, kuras jāpāriet neatskatoties. Ja paliksi krustcelēs, tevi nobrauks. Un viens no lielākajiem stop signāliem ir rakņāšanās - kāpēc tā notika, kāpēc ar mani, ko es tagad darīšu... Nedomā, vienkārši ej uz priekšu. Ir jāatrod sava dzīves jēga! Cilvēks spēj dzīvot tad, ja redz sev nākotni, turpinājumu. Tas nozīmē, ka jāatrod spēks izdomāt, redzēt savu nākotni. Tālāk jau ir vieglāk - ej, nedomā, dari, paļaujies, un viss notiks. (..) Es sevi daudz šaustīju un galu galā saņēmu to, ko pati pasūtīju! Kosmoss teica - labi, sapratu... Tu esi slikta. (..) Un es sajūtu - jo kļūstu pārliecinātāka par sevi, jo lielākas iespējas man tiek dotas un cilvēki man vairāk uzticas. Laimes sajūtas kultivēšana ir paša cilvēka lēmums! Tā ir enerģētiska lieta, laime uzlādē laimi. Man pat šķiet, ka brīžiem mums ir slinkums būt laimīgiem, jo vieglāk ir īdēt, nevis ko lietas labā darīt. Bet pēc tam taču būtu iemesls sev uzsist pa plecu un atzīt - kaut vai par mazumiņu, taču esmu tuvāk saviem sapņiem. Uzsist sev uz pleca arī ir jāmācās... Bērni priecājas par visu, kas viņiem izdodas! Pieaugušajiem kļūst kauns, izvirzās lielākas ambīcijas, kas rezultātā nogalina laimes sajūtas iespējamību."

Vot tā.

atgādinājums sev nebaltai dienai: šodien es skatuves kustībā uzsitu punu un dabūju asiņainu pirkstu (kā??), ietriecoties kursabiedrā. man likās, ka neveiklībai ir robežas, bet nē, laikam tiešām - sky is the limit!

Svētki uzveica imunitāti. Nekas, iepauzējam, pavadām laiku kopā ar ģimeni, dzeram tējas, ēdam gardumus, klausāmies mūziku un bērnišķā priekā zīmējam dažādas Latvijas kartes, izliekoties, ka tas nav vēstures eksāmenam, kurš ir pēc 24 dienām.
Dar He Drone

".. katru dienu nodzīvot tā, lai nav pa tukšo. Ir jābauda dzīve, jāiet uz koncertiem, jāpriecājas... Mēs kārtējo reizi esam lielvaru rokās, kāds par mums izlems. Diez vai mūsu pīkstiens būs izšķirošais. Ko mēs varam? Katrs savā vietā darīt to, kas ne tikai pašam, bet arī citam nes labumu. Mēs nedrīkstam iet gaušanās pavadā un, nedod Dievs, sākt meklēt baltus palagus. Līdz pēdējam dzīve ir jādzīvo pilnasinīgi." (J. Erenštreits)
Līdz šim man nebija motivācijas kaut ko sasniegt, iegūt... Tagad saprotu, ka ar savu dzīvi vēlos pateikties visiem tiem, kas manī ieguldījuši, kam esmu rūpējusi, un palīdzēt Rīgas Doma kora skolas kokam dzīvot un kļūt tikai kuplākam, lai kādā dārzā tas augtu.

No kļūdām mācās, ceru, ka arī es tā darīšu. Galvenais atklājums - traki labi ķer tie mikrofoni. Vairāk gan nečīkstēšu un sevi nešaustīšu, kas bijis, bijis, ejam tālāk, augstāk, stiprāk... Bet koncerts līdz šim kopumā ļoti foršs, Polence un Jansone tikko norāva jumtu.

Nu skaisti, nu. Vakar, kad ieraudzīju Erīti uznākam uz skatuves, jau acīs migla. Vēl tikai viens gads, un tad jau varēšu satikt savējos salidojumos un pati kļūt par tēlu vecās bildēs. Sentimentāli ārprātā, bet tā nu ir. Tagad jāizbauda tas pats arī kā klausītājai. Protams, visvairāk jau interesē, kā pašai no malas gājis.

emocijām pārbagāta nedēļa un īpaši šodiena.
ikdienā tik daudz runāju, bet, kad jāpasaka tas svarīgākais, pēkšņi vairs nav ko teikt. bet negribas arī neko neteikt, negribas pazaudēt un aizmirst, jo nekad nezini, kas notiks rīt. tomēr tik ļoti dārgi man apkārtējie cilvēki, nejūtos pelnījusi visu to mīlestību un laiku, ko cilvēki man velta. gribas dot viņiem to pretī. un mūzika, protams, mūzika.
šodien konstanti asaras acīs.

http://youtu.be/PJanc3-a320

At the end of the day
all you have is
yourself
and that has to be
Enough.

šovakar sēdējām uz balkona, ietinušies segās un ar tējas krūzēm rokās, skatījāmies debesīs un runājāmies. par svešām debesīm citās valstīs, par to, ka ir tik skumji, ja pusmūžā jau viss ir bijis... un nekā vairs nav, izņemot astronomisku ciparu bankas kontā. cik svarīgi tomēr, ka esi pats sev. un ja ir vēl ir citi, un nodarbes, kas piepilda.

Latvijā pavasaris. apkārt skaistums. arī manī, tikai arvien jāmācās kopt un izpaust, un ieraudzīt. nekā cita jau patiesībā nav, un nevajag arī.

tv pašlaik Dombrovskis saņem pirmo eiro banknoti. domāju, vai nākotnē šis mirklis liksies svarīgāks? jo pašlaik tas man ir vienaldzīgs. ne skumji vienaldzīgs. vienkārši loģisks un pašsaprotams. priecē tas, ka eiro reklāmu fona mūzikā izmantots hengs. jauks instruments. žēl, ka lata monētu komplektā trūkst skudras un stārķa.
apņemšanās jaunajam gadam? rakstīt kultūras grāmatu, atzīmējot kultūras pasākumus, kuros esmu bijusi, grāmatas, ko esmu lasījusi, mūziķus, ko esmu atklājusi... varbūt vienkārši labās lietas.
laimīgu!