ne me quitte pas,

nakts vidū tu atver žalūzijas un redzi zeltainas gaismas pielietas debesis, puteņa valsi un gaismas zibšņus, skanot attāliem pērkona grāvieniem. šādu mirkļu dēļ ir vērts būt.

riebums.

spēju darīt to, ko gribu, gandrīz tikai tad, kad neesmu skaidrā. nožēlojami.

ir dienas pēc garākām naktīm, kad viss šķiet tik skaists - literatūra, mūzika, vizuālās mākslas un paši cilvēki iekšēji un ārēji... kaut arī pats negribi kustēt ārā pat ne no savas istabas, bet tikai iekūņoties segā datora priekšā, izslēgt gaismas, iedegt svecīti, aizkūpināt vīraku un dzert jasmīnu tēju, kas smaržo kā vasara pat ziemas vidū. nākamais solis - izrotāt istabu ar krāsainajām lampiņām. šogad es būšu pro-ziemassvētku cilvēks. mandarīni un sniegs, aye!
ir tās mazās lietas, kas tomēr ir tik nozīmīgas laimes radīšanā.

laimīgie mirkļi ir, kad saņemos izvilkties no šejienes ārā. tik ļoti esmu sarāvusies pa šiem gadiem, spārnu aizmetņi jau aplauzti, valoda aplaupīta, emocija ieslodzīta... gribas teikt paldies par daudz ko šai iestādei, bet "nē, paldies" gandrīz tikpat ļoti.

mēdz būt tāadi burta kalpi, ka metas slikti.

ja nav slikti, rakstīt ir ļoti neveselīgi.

stāvu virtuvē, sildīdama rokas pie kārtējās tējas krūzes. skatos ārā pa logu caur tējas garaiņiem un mēģinu ieelpot tējas solīto melleņu smaržu, bet tas izsauc tikai sezonālo klepu. mēģinu sajust to caur nāsīm, bet dzirdu tikai sezonālo iesnu neskanīgo sveicienu, kas liek man domāt par rudenīgu jūru vai drīzāk duļķainu peļķi. kokiem gandrīz vairs nav lapu, un Latvijas Radio 1 man vēsta, ka iepriekšējās diennakts gaišais laiks bija desmit stundas un trīspadsmit minūtes garš. atšķiru žurnālu, un tur mūziķis man vēsta, ka rudens ir laiks, lai izmantotu vasarā iegūtās rezerves, lai ieliktu tās radīšanā. paskatos uz klavierēm ar neticīgu skatu, atminoties, ka tieši tās nieka pusstundas laikā tikko padarīja manus pirkstus par ko līdzīgu desmit dienas ledusskapī pastāvējušiem cīsiņiem, kurus esmu labi iepazinusi, dzīvojot kopmītnēs. stumju sevī sezonālo ābolu plātsmaizi, cerot, ka tā aizpildīs sezonālo tukšumu. un tukša atkal ir arī tējas krūze.

sūdzējos, ka nejūtos īsti ne slima, ne vesela. nu, lūk, tagad dabūju sev tādu rīkli, ka var parunāt tikai pusčukstus un ļoti zemu. internets ir tikai mobilais, maksas, neiet arī televīzija... Lattelecoms taisa šurumburumus. nu ko, lasu Vāgner un baudu sauli aiz loga.

jēziņ, beidzot, BEIDZOT šomēnes jūtos mazliet dzīva, nevis trula, trula, trula iekārta ar kaut kādiem tur sapņiem, nepiepildāmiem un tāliem. ir šodiena, ir cilvēki apkārt, galu galā, ir arī rozā vīns un parks, un kellogsi, ko izbērt par prieku baložiem. dzīve, urā!
(nez kā es uz šo visu skatīšos atkal skaidrā, kkhem)

aizvien nemāku atbildēt uz komplimentiem, tikai tagad tos nevis noliedzu, bet atbildu ar diezgan sausu "paldies", jo citādi nezinu, kā. bet mani priecē, ka man apkārt ir tik daudz cilvēku, kas ir spējīgi citiem pateikt ko jauku. man ir prieks par viņiem un tai pat laikā par sevi, jo varu to piedzīvot.

nākamreiz, kad kāds jautās: - nu nu, vai jums abiem tur kas ir? -, jāatibld nevis ar ko pārapdomāti asprātīgu, bet ar - jā, mums ir draudzība, un vai tas nav lieliski?
draugu mīlestība neizslēdz aizkaitinājumu, tāpat kā to neizslēdz ģimenes mīlestība. bet, par spīti tam un vēl tam, ka mīlestība it kā ir tīri izskaidrojams ķīmisks process, tā tomēr ir skaista. vienalga, pret kādu vai ko tā būtu vērsta.

man ir ko jums teikt
proti, ka es nerakstu dzeju
jūtos saistīta saistītā valodā
metros un atskaņās
pantos un rindiņās

tomēr upurēju savus uzskatus
spiežu "enter" atkal un atkal
tikai lai jums pateiktu
rakstiet dzeju
vai nerakstiet

bet runājiet
ar saliktiem teikumiem
vai zilbēm
ar nopūtām un smiekliem
ar klusumu
otrās septakordiem plus trīs
vai mīnus
ja jums tā labpatīk

ar četru funkciju akordu dziesmām
vai svītu
konsekventi rakstītu stingrajā stilā
ar eļļas krāsām uz audekla
vai pasteļa krītiņiem
uz kaimiņa degungala

un klausieties citos
ja vien viņi klausās jūsos
nepārvērš jūsu pašportretus karikatūrās
un jūsu sēru maršus postrokā
bez jūsu parakstītas piekrišanas

jo cilvēks nav vientuļa sala
mūzikai nav tās burvības
ja neviens to nedzird
mākslai vajag skatītājus
vārdi ir skanīgāki
pateikti balsī

kautrība, manuprāt, nav nekāds tikums
tā aiz sevis neko daudz neatstāj
tāpēc runājiet
ja jums ir ko teikt
nav nozīmes, kā

vai cilvēkiem nemaksā par mūzikas klausīšanos un baudīšanu? ja varētu, labprāt pateiktos visiem mūziķiem, kuru darbs man patīk, kaut ceļotu laikā, lai varētu radīt smaidu viņu sejā mirkļos, kad viņi jūtas nenovērtēti vai kad vienkārši iet tā čābīgāk.
ja ne to, tad vismaz gribētu ikdienu, kuru varētu pavadīt, darot darbu, kas varbūt nesagādā lielu prieku, bet kur ir patīkama alga un kolektīvs, un pēc darba un nedēļas nogalēs - koncertu apmeklējumi, uzdziedāšana kopā ar draugiem.
mūzika kā izlaušanās, kā dvēseles izpaušanas veids - pēc tā tik ļoti ilgojos un to tik ļoti vairs to neprotu, kā baļķi ceļā uz to guļ tādi vārdi kā teorija, harmoniskā dzirde, tehnika. vesels mežs baļķu.

i'm free now
free to look out the window
free to live my story
free to sing along

tā pati dziesma, cita nozīme.

FANTASTISKI mūziķ-cilvēki man apkārt. kas var būt vēl skaistāks par iespēju redzēt, kā kāda acis iemirdzas, runājot par savu lietu, un saņemt piedāvājumus palīdzēt bez nekādiem aizspriedumiem.

all the things that brought you down just may raise you up again

hopefully

tā ir, ka pati nezinu, ko gribu. varu tagad sēdēt te vēl vienāka.

reti esmu dusmīga, bet tad parasti esmu arī enerģijas pilna un vairāk saku, ko domāju. katrai emocijai ir savi plusi.

kas lācītim barības vadā: svešu dzīvju šokējošais smagums, apjausma par visa nepastāvīgumu, sevis nīšana un mīlēt mācīšanās, sapnis, kurā cilvēks lika justies mīlētai, lai nozagtu man klarneti. tagad jāsagremo.