ne me quitte pas,

Diezgan klusi, bet ne pārāk pacietīgi gaidu, kad "jaunās asinis" sapratīs, ka jāmācās arī, nevis tikai jāballē. Vai varbūt viņi to jau dara un ir tik talantīgi un darbspējīgi, ka spēj sabalansēt darbu un izklaidi, un es esmu tā īgnā čāča, kuras organisms un gars jau vairs netur. Vienu, divas dienas nedēļā vēl var, bet, ja katra diena ir kā mini ballīte, tad laikam jau jāsecina, ka tiešām kļūstu veca, jo nespēju par to priecāties.

šodien abas ar mammu, tā teikt, mazliet apmaldījāmies mežā, kas liek man domāt, ka topogrāfiskais idiotisms tomēr tiek pārmantots. bet mežs ir fantastisks, un tīri sāpīgi domāt, ka nu vairs nav daudz sestdienu, kuras es varētu pavadīt tā, jo pavisam drīz rīti būs tumši, sēņu vairs nebūs un es būšu konstanti nogurusi un slinka. bet daba, ak, daba. ir jau arī Latvijai savs skaistums, mēs vienkārši ilgojamies pēc dažādības, pēc tā, kā nav, un tāpēc es tāpat kā Tēvs mazliet priecājos, domājot par tējām, džemperiem, mētelīšiem un šallēm, un zābaciņiem, par ieganstu neiet ārā - "ir pārāk tumšs un auksts", kaut ir tikai pulksten 4 pēcpusdienā. kādu nedēļu es varētu par to papriecāties.

manas lūgšanas tika uzklausītas - vismaz vēl pusgadu varēšu sevi neapkaunot, cenšoties dejot. tādējādi arī ceturtdienas ir diezgan ļoti ciešamas.

Pirmās divas dienas atpakaļ šeit, emocionāli sajūta ierodoties bija tāda, it kā nebūtu bijusi prom, bet fiziski gan ķermenis slodzi netur. Jau nezinu, kā būs tikt galā ar darāmo, ir pāris jaunu priekšmetu un diezgan daudz jaunu cilvēku, ar ko komunicēt, lielākā daļa no tiem - jaunāki un tāpēc vēl jo vairāk enerģiju izsūcoši. Pēkšņi esmu vecākajā pusē, un padomus sāk jautāt mums, nevis otrādi. Aiziet gulēt laikā nemāku, piecelties arī vairs ne. Bet liels, liels prieks par mūsdienu ritma mūziku. Un, kaut arī lūztu nost nepārtraukti, domāju, ka jāuzdrošinās un jāmēģina darīt to, ko gribas. Ja nesanāks, tad... nu, nesanāks.

Patiesībā baigās auzas ir. Šoreiz ne tikai manā galvā vai Latvijā, bet visā pasaulē. Francija, Apvienotā Karaliste un ASV gatavas uzbrukt Sīrijai jebkurā mirklī, bet Krievija un Ķīna piedraudējusi ar drausmīgām sekām, ja tas notiks. Viss atkarīgs no Obamas lēmuma. Un Fukušimas radioaktivitāte patiesībā pārsniedz Černobiļu, un nekas īsti tur nav darāms. Tikmēr mazais cilvēks var tikai sēdēt un jautāt, kāpēc. Kurā mirklī viss nogāja greizi ar cilvēku sugu?

Šodien pēkšņi ienāca prātā doma/atziņa, ka nejūtos emocionāli piesaistīta gandrīz nevienam cilvēkam. Vai tā ir priekšrocība vai trūkums? Droši vien atkarīgs no prioritātēm. Bet kāpēc es tā jūtos? Un vai tiešām? Varbūt vaina ir cilvēkos, kas man apkārt, vai, pareizāk, cilvēkos, ko es esmu izvēlējusies kā savus apkārtejos? Jo man bija tā izdevība justies kādam piesaistītai uz īsu brītiņu un izdevība uzzināt, ka ir daudz tādu cilvēku, ir tikai jāprot meklēt. Bet varbūt tā bija tikai simbioze, mutuālisms. Varbūt cilvēku savstarpējās attiecības tiešām balstās uz savstarpēji izdevīgiem darījumiem, vai nu to apzināmies, vai ne. Bet varbūt manī šodien dominē skarbais reālists, kas, zinot to, kāds haoss manī valda, drīz atkal dos vietu cerīgajam, bet nožēlojamajam sapņotājam. Par spīti tam, varu teikt, ka šodien jūtos kā nejūtīga, savtīga maita. Bet nezinu, vai tas ir tik traki, jo nezinu, vai citi ir labāki.

Grūti virzīties uz priekšu, ja nodarbojas ar sevis nīšanu un žēlošanu. Bet tikt no tā vaļā... Vai es to pa īstam gribu? Un atgādinājumi par pārtrūkušu pagātni mēdz sažņaugt krūtis un aizsist elpu, bet tās tomēr ir izjūtas, spilgtākas un īstākas par jebkurām priecīgajām, ko pēdējā laikā esmu izjutusi.

Mana dzīve? Re, kur konspekts - šodien līdz šim esmu apēdusi bulciņu, divas bļodiņas melleņu ar pienu, vairākas maizītes, cepumu un vairākus praņikus, atlikušo daļu Toblerone batoniņa, katliņu vārītu sviesta pupiņu, porciju kartupeļu ar vistas mērci un saldējumu. Vai es ko aizmirsu?

Dzīvoju, svārstoties starp pārliecībām, ka esmu kaut ko sapratusi, ka esmu ceļā uz kaut kā saprašanu un ka neko nesaprotu. Bet zinu, ka pārāk maz sev apkārt redzu introvertus - egocentriskus cilvēkus, kas neprot komunicēt, jā, bet man vajag citus tādus pašus sev apkārt, jo nepārtrauktais ekstrovertu enerģijas lādiņš izsūc mani. Es jūtos kā citplanētietis, kad man tik ļoti vajag savu laiku vienatnē, savu paisumu un bēgumu, citādi skumjas vēlāk uzgāžas kā cunami. Introverti esot trešdaļa cilvēku, bet ikdienā es tos sajūtu sev blakus tik maz. Laikam jau neesmu tajā vidē.

"Have you ever noticed that "vagina" and "school" both have 6 letters and are empty holes that can hold screaming children for nine months?"
It's not even night, but the middle of the day, and what am I doing with my life again.

Palasīju mazliet vecākus ierakstus, un redzu sevi pakāpeniski maināmies. Ja parasti uz to, ko kādreiz esmu teikusi, skatījos ar kaunu, tad tagad jau - kā uz loģiskiem pakāpieniem kāpnēs, kuras, cerams, arī tālāk vedis uz augšu.

"Ekskorcisms". Gurls just wanna have FU-unn.

fed up with everything. want to chop my hair off so much. want beer. want to learn bass. want to talk with people i've never had the courage to talk to or try it again with those with whom something had gone wrong before. but something is holding me back all the time. i'm such an envious cowardly little shite. i haven't got any real plans and i can't breathe.

"Undīne - nostāda cilvēkus neērtās situācijās kopš 1994. gada." Lienu svešos mazdārziņos, kaunos tikai pēc tam.
Bet, ja tā nopietni, laikam jau tā ir mana daba un ar kādu daļu no tās ir jāsadzīvo. Nav gan bijis laika un spējas saņemties nozust no sabiedrības, lai uzdotu sev svarīgus jautājumus. Pēc tam varbūt saprastu ko labāk par to, kas vispār gribu būt kā cilvēks, un spētu novērtēt apkārtējos cilvēkus - tīri savtīgi apdomāt, kurš man ir veselīgs, kurš vairāk atbilst tam, kas vēlos būt.

nu nezinu, nezinu... it kā jau tā iestāde ir baigais cietums, bet jau tagad jūtu, ka tā rada veselīgu gandarījumu par padarīto un mazina iespēju pārdozēt domas, jo tam nav laika. tagad nezinu, ko man būs darīt. pašdisciplīnas līmenis zemāks par zāli, galvā putra.

baigajā kombainā esmu dzīvojusi pēdejā laikā. it kā stundas lāgā vairs nenotiek, bet kaut kā tās dienas pagājušas tā, ka nevarēju saprast - man tagad ēst vai gulēt? vai pa drusciņai no katra? neesmu bijusi tik aizņemta ar reāliem darbiem, bet laikam domas paņēmušas savu daļu laika. rīt pēdējā tiešām svarīgā diena šajā mācību gadā, piedevām laikam vissvarīgākā. mēģinu tad šo vakaru mierīgi veltīt domām par to un tiešām izgulēties. patiesi nezinu, ko sagaidīt.

maiņas, apmaiņas, samaiņas, uzmaiņas, nomaiņas, pārmaiņas.

paškontrole, samierināšanās, pacietība, paškontrole, samierināšanās, pacietība...

tagad tā oma man ir tāda - fuck the fuck (ja te mistiskā kārta iepeld kāds, kam lamāšanās nepatīk, tiek dota lieliska iespēja bez maksas iziet no šejienes un apmeklēt kādu citu interneta vietni vai iziet ārā paelpot svaigu gaisu)! gribas visu vienkāršot, sāk kaitināt tā ziepene, negribas, lai būtu mūžīgi jāizvairās. gribas no kaut kā atbrīvoties garīgi un fiziski un sākt no sākuma. nē, drīzāk atgriezties iepriekšējā krustojumā un izvēlēties citu ceļu. atrast sevi, sajust sevi starp dažādiem cilvēkiem. neticēt akli, bet arī nezaudēt ceribu tikpat akli. hameleoniem ir savas priekšrocības, bet varbūt reizēm tie grib, lai tiktu ieraudzīti kā viņi paši.

Savācies, jel savācies.