ne me quitte pas,

Pirmās divas dienas atpakaļ šeit, emocionāli sajūta ierodoties bija tāda, it kā nebūtu bijusi prom, bet fiziski gan ķermenis slodzi netur. Jau nezinu, kā būs tikt galā ar darāmo, ir pāris jaunu priekšmetu un diezgan daudz jaunu cilvēku, ar ko komunicēt, lielākā daļa no tiem - jaunāki un tāpēc vēl jo vairāk enerģiju izsūcoši. Pēkšņi esmu vecākajā pusē, un padomus sāk jautāt mums, nevis otrādi. Aiziet gulēt laikā nemāku, piecelties arī vairs ne. Bet liels, liels prieks par mūsdienu ritma mūziku. Un, kaut arī lūztu nost nepārtraukti, domāju, ka jāuzdrošinās un jāmēģina darīt to, ko gribas. Ja nesanāks, tad... nu, nesanāks.