ne me quitte pas,

i am not surprised
i got my head caught underneath the ice
no, I am not surprised
that i got my big head
caught underneath the ice
and on it goes…

someway , somehow
i’m going out now
it’s all about myself
and i’m on to someone else

well, i know that you are near
but i feel alone even when you’re here
i know that you are near
but i feel alone even when you’re here
and on it goes

except it doesn't
i hope
i guess

Well, fuck.

Bet ir skaisti, ka apkārt ir dažādi cilvēki, tik ļoti atšķirīgi, cik manas rakstura šķautnes. Kādreiz der viedais padoms, kādreiz tāds, ko sniedz kāds, kas atrodas vai atradies līdzīgā situācijā, bet reizēm der vienkārši pilnīgs sviests. Jāmācās respektēt to, kas dots, tiešām.

Nu, tā, ir bedre. TIK vājš raksturs man ir, ka nezinu, kur likties. Laikam nepārtraukti sev jājautā, kādēļ un kā dēļ kaut ko daru vai nedaru. Vai varbūt labāk vienkārši darīt. Esmu taču es pati, un secinājumi man jāizdara no savām pašas kļūdām.
Un, ik reizi atverot balkona durvis, tas, ko dzirdu, liek man ticēt tam, ka visums tiešām sūta signālus, un šie signāli nu ļoti stipri sper pa sāpīgu vietu. Ko es vispār daru?

Šodien izdarīju daudz labu lietu, un tas nemaz nenācās tik grūti:
- korī;
- Ziedonī;
- JVLMA;
- Dominā;
- vīru korī (tuvāk sapnim būt par basu, haha);
- kojās.
Tagad ceru saņemties un pateikt kādam centīgam cilvēkam pa labam vārdam un izdarīt savus papīrdarbus. Šito es rakstu kā atgādinājumu sev, kad kārtējo reizi gribas visu atlikt uz vēlāku (ko es, patiesību sakot, pašlaik arī daru, bet mērķi ir cēli). Соберись, тряпка!

Interesanti, ka mans šaurais sarunbiedru loks tomēr ir tik plašs raksturu ziņā. Rada atkal jaunus un jaunus jautājumus par to, kāda tad īsti esmu es pati, ko saku un daru sevis dēļ, ko citiem un kā procentuāli tad būtu vēlams to sadalīt.
Īsti nezinu, vai "nopietnas" sarunas vispār ir veselīgas. Laikam atkarīgs no tā, vai domāšana par šo sarunu tēmām ir veselīga. Nākamais jautājums studijā - cik procentu laika vēlams pavadīt domājot un cik - kaut ko reāli darot?
Ai, laikam vienkārši jāiet gulēt.

Baigais bardaks atkal. Mans šī gada otrais pavasaris ar atjaunoto enerģijas krājumu un tieksmi komunicēt liek man grozīt galvu uz visām pusēm. Redzu gan daudz laba, gan tik daudz darāmu darbu un kaitinošu sava rakstura šķautņu, ka nezinu, no kura gala sākt.

Pastāstīšu jums stāstu.
Tas notiek tā - prātā ienāk kāda doma, tā pamazām kļūst uzmācīga, un cilvēks tai seko. Viņš domā, domā un izdomā padalīties ar ctiem savā domā. Kad tas darīts, cilvēks sāk par to domāt vēl vairāk, līdz piepeši attopas pie priekšā uzradušās sienas. "Nu, nē, draudziņ, tā doma ir pilnīgi aplama, un šeit ir taciņas beigas." Tajā mirklī iestājas pamatīgs apjukums, jo doma jau bija gandrīz pieņemta par aksiomu. Nudien nepatīkami. Ko darīt tālāk? Ziniet ko, labāk nejautāt nevienam, ko tālāk darīt un kur iet. Labāk pagriezties citā virzienā un trenēt viltoto smaidu pret to sienu, ja nu tomēr gadās vēl paiet garām.
Stāsta beigas.

Tas, cik šajās brīvdienās padarīts sakarā ar skolu. pilnīgi noteikti ir antirekords. Toties ir bijušas stundām ilgas pārdomas un sarunas par skolu, izglītību, profesijām un mīlestību pret to, ko dari. Nu nezinu, vai tam būs bijis kāds labums, iespējams, jūtos tikai vēl vairak apjukusi. Cilvēki mēdz sacīt - seko saviem sapņiem, nebaidies! utt. utjpr. Nekad nebiju to savlikusi kopā ar sevi. Vai man īsti ir sapņi? Laikam jau ir, tikai visi liekas tik tāli, ka es pat neuzdrošinos sapņot, man pat nenāk prātā pieprasīt sev neko, kamēr varu kaut cik glīti apģērbties, garšīgi paēst un izklaidēties. Es patiesībā tik maz gaidu no pasaules, un tā nav nekāda glaimošana sev, tā ir atzīšanās gļēvulībā. Esmu tik, TIK tālu no dzīves.
Bet, no otras puses, reizē ar šīm divējādām domām pavadīts arī burvīgs laiks ar burvīgiem cilvēkiem, un pamatīgi atlaists. Un, kas to zina, varbūt tomēr šīs domas kaut kur mani aizvedīs. Cilvēks domā, Dievs dara? Cerēsim. :)

Jo vairāk izkāp no sava vecā, sapuvuša rāmja, jo apjukušāks kļūsti, bet gan jau reiz pa īstam pienāks tas "Ai, tāpat neko nevar saprast, ko tur domāt, labāk darīt kaut ko, un viss!" Vispirms gan jābut kaut mazai nojausmai - ko.

Komforta zonas ir tāda interesanta lieta, un vērot sevi un citus, ieejot tajās un izejot no tām, ir interesanti.

Tu nevari dabūt visu, ko gribi. Vismaz ne visu vienlaicīgi, vismaz ne uzreiz. Sāp, jā, bet ir jāizvēlas. Kas tev ir svarīgākais šodien?
Mani nežēlīgi kaitina, kad vēsturē ir jāsagrupē vārdi pa ailītēm "jēdziens", "fakts", "cēlonis", "rezultāts", "sekas" utt. utjpr. Un tomēr šādas sīkās ikdienas situācijas atgādina, ka jāzina, ko domāju, ko gribu pateikt un ko vispār gribu.

Sestdiena, paej ātrāk! Tiešām ceru, ka pēc tās kaut kas mainīsies un es varēšu atgriezties marta omā vai vismaz uz pusi tik iekšēji mierīgā. Jo tagad jau atkal vairs nav normāli. Garastāvoklis mainās reizē ar vēja virzienu, salecos pie īsziņas signāla, atlieku visu uz pēdējo mirkli un no kļūdām vispār nemācos.

Attieksme pret pienākumiem dziļi nenopietna. Gribu sauli, sasodīts!

Pasaule pēdējās dienās šķiet kaitinoši lēna un sniegaini slapja.

Garastāvoklis grimst un uzpeld, bet ir jau ok, sakostiem zobiem gaidu pavasari un sāku justies tā, it kā spēlētu klavieres, nevis tās spēlētu mani. Par to priecājos, laikam jau tāpēc, ka esmu tāds kontrolfrīks. Savu laiku plānot gan man izdodas arvien sliktāk, laikam jau tāpēc tūlīt būs pusdivi, bet es te klabinu un klausos mūziku, un darbi ir tādi pusdarīti.

Man tiešām atvērusies kaut kāda čakra, kas saistīta ar mīlestību pret mūziku (kas izpildīta ar mīlestību). Vai varbūt vienkārši mīlestību pret pasauli. Baidos, bet klusiņām gribu atzīmēt, ka šobrīd jūtos tuvu tam, ko varētu saukt par mazu laimīti.

Sajūta pareizā. citi arī saprata, ko gribēju teikt. Galva gan atslēdzās, bet visu jau nevar gribēt. Arvien vairāk redzu citu trūkumus un pieņemu to, ka esmu, kāda esmu. Tikai pati varu ko mainīt.
Nogurums. Tagad gribas tikai klausīties džezu vai romantisma klaviermūziku un sēdēt, bet jāiet tālāk.

Prieks, ka barjeras pamazām krīt. Nezinu, cik ilgi šāds spārnots garastāvoklis man būs, bet jāizmanto, kamēr varu. Tagad saprotu, ka jebkura prakse tiešām ir noderīga, un ceru, ka tas parādīsies rīt, kad jaunās muzikālās un sevis savākšanas iemaņas būs jāparāda ne tikai sev, bet arī citiem. Nezinu, kas tas bija, kas iepriekš būvēja sienas starp mani un citiem un vispār manī pašā, bet priecājos, ka tās sāk brukt. Gribu cilvēkus! Protams, dažbrīd gribu arī prom no viņiem, bet tas ir normāli, jo apzinos, ka mums ir kas kopīgs - tikumi un netikumi. Un tas nav ne labi, ne slikti.

Pamošanās ir ļoti svarīga dienas daļa. Kā jau es to visiem skandinu, es to mēģinu darīt lēni, mierīgi, ar tējas krūzi un LR3 Klasika. Un, lai kā liekas, ka esmu ne gluži savā vietā un no sirds arī radio izbaudu tikai neakadēmiskās programmas, dažreiz mani tiešām aizkustina un fascinē arī tīri akadēmiska mūzika, kā, piemēram, šis Brāmsa kanons Šūberta "Der Leiermann" melodijai, ko pašlaik klausos, pateicoties tam, ka "mostos, darbojos un sapņoju kopā Klasiku".
Bet mani tiešam fascinē gan akadēmiskās mūzikas izpildītāji, gan (jāatzīstas, dažbrīd vēl vairāk) džeza un populārās mūzikas fanāti, īpaši jaunie. Un laikam jau nav svarīgi, kas iedvesmo, galvenais ir iedvesma pati un apziņa - jādara! Pārak daudz esmu kritizējusi sevi un citus, sēdedama savā zelta tronī (pie datora, uz gultas). Sēdēšana nogalina! Tāpēc varbūt labāk mirt, rozā brillēm pieviļot, nevis sēžot un esot neapmierinātībā ar visu un visiem.