ne me quitte pas,

Pastāstīšu jums stāstu.
Tas notiek tā - prātā ienāk kāda doma, tā pamazām kļūst uzmācīga, un cilvēks tai seko. Viņš domā, domā un izdomā padalīties ar ctiem savā domā. Kad tas darīts, cilvēks sāk par to domāt vēl vairāk, līdz piepeši attopas pie priekšā uzradušās sienas. "Nu, nē, draudziņ, tā doma ir pilnīgi aplama, un šeit ir taciņas beigas." Tajā mirklī iestājas pamatīgs apjukums, jo doma jau bija gandrīz pieņemta par aksiomu. Nudien nepatīkami. Ko darīt tālāk? Ziniet ko, labāk nejautāt nevienam, ko tālāk darīt un kur iet. Labāk pagriezties citā virzienā un trenēt viltoto smaidu pret to sienu, ja nu tomēr gadās vēl paiet garām.
Stāsta beigas.