ne me quitte pas,

Pasmaidi un ej cilvēkos. Samierinies, viņi vienmēr tev jautās, kāpēc tu kaut ko nevari, arī kurlajam jautās, kāpēc tas nedzird.

Cik ātri dvēseles stāvoklis mainās no "Es darīšu savas darāmās lietas un sabalansēšu tās ar atpūtu" uz "Nepadarīt, nepadarīti darbi, nepadarīti darbi! Neko negribu darīt un vispār nezinu, kāpēc daru to, ko daru!" Laikam labāk nejautāt un priecāties par sauli.

Tikt ārā no pārāk pierastām sienām ir tik veselīgi!

Tiem horoskopiem tiešām reizēm pilnīga taisnība - pagājušās nedēļas labais garastāvoklis pēkšņi pazudis, un atkal neredzu savu vietu pasaulē. Vēl horoskops iesaka netēret spēkus. Visstulbākais ieteikums pasaulē -, sēžu, vēlreiz skatos žetona video un dzeru tēju, ignorējot visus rītdienas darbus.

Nevaru izlemt - turpināt sēdēt šādā pat noželojamā stāvoklī, truli blenžot kaut kur, vai mesties kādam cilvēkam pie kājām, kliedzot kaut ko līdzīgu "asdfghjkl". Un tomēr labi zinu, ko es darīšu. Centīšos atrast zelta vidusceļu, izmetot izēsto biezpiena krēma ar rozīnēm kastīti un nomazgājot karotīti, iztīrot zobus, saģērbjoties pidžamā un tad atkal kaut kur truli blenžot. Redz, kā jums labi sanāk dzīvot, lai gan varētu arī tā... Bet, nē, ja jūs sakāt, ka tā ir labi, tad jau laikam ir labi... Dzīvojiet jūs, es paskatīšos.

Žetons. Visjaukākais, kādā esmu bijusi. Varēja redzēt gan ieguldīto darbu, gan mīlestību kursabiedru starpā un arī pret un no skolotājiem.
Šī ir pirmā reize, kad es ne tikai ar galvu, bet arī ar iekšām sapratu, ka man arī reiz būs žetonvakars un ka es tiešām vēlos, lai tas būtu vislabākais iespējamais šeit kopā pavadīto gadu apraksts. Un tad es sapratu, ka nezinu, kā varētu to parādīt. Jo piedzīvoto emociju man netrūkst, bet argumentu, ar ko to pierādīt (kā vestures esejās), man nav. Es tiešam intuitīvi vairāk vai mazāk mīlu visus savus kursabiedrus, bet tomēr tā ir mīlestība caur sienu. Es zinu, ka viņi ir lieliski lietā, kur specializējas, un daudzi arī garīgi un emocionāli man liekas tuvi, un tomēr neesmu darījusi neko (jā, tieši es, kaut, protams, arī citi), lai varētu viens otru tiešām iepazīt. Tagad vairs nejūtos tā, ka esmu tikai kaitinoša piedeva, jo katrā no mums tiešām ir tas unikālais, un attaisnojums - "es neesmu ballīšu cilvēks" vai "uz rītdienu daudz kas uzdots" nav nekam derīgs. Dzirdēju, ka laikam neesmu vienīgā, kas to sajuta.
Es negribu pēc vidusskolas attapties pie rāmja, kuru nespēju atlaist, bet kurš ir tukšs. Skola ir cilvēki.

Piederības sajūta, komplimenti - tie arī saindē, izraisa atkarību. Pagaidām ne, bet, kā allaž, domāju uz priekšu.

Ir cilvēki, kas ar savu vienkāršoto attieksmi mani spēj iekustināt. Un tā sajūta ir reta, bet tik patīkama! Tikai, kad esmu viena, atkal domāju labirintos un pati lieku sev padenes, lai tik nesaņemtos iet un darīt. Nedod Dievs, ka tik kāds cits ko sliktu nepateiktu.

Nelaimīgi ir tie, kas neiegūst, nelaimīgi arī tie, kas nezaudē. Nē, pat nelaimīgi viņi īsti nespēj būt. Ko tur daudz, ES nespēju būt [ne]laimīga. Par sevi vien runāju, citā ielīst nevaru.
Ir tikai tāda pelēcība. Nepadarīti darbi priekšā, padarītie tikai aiz muguras. Plaukts ir netīrs, varētu noslaucīt putekļus. Varētu arī neslaucīt, tāpat jau neko nedos. Būs taču jāslauka atkal.
Pēkšņi sagribējās paņemt fotogrāfiju ar putniem un pārtaisīt melnbaltu, uzlikt kā ekrānattēlu. Vai tās ir vārnas? Melni putni, vārdu sakot. Vai izskatās mākslinieciski?
Pēkšņi gribas cilvēkiem jautāt: "Vai tu esi laimīgs?", "Vai esi bijis iemīlējies?", "Vai tu kādu ienīsti?", "Vai esi gulējis uz nāves gultas?". Gribas klausīties emocionālās atbildēs un atmest atpakaļ: "Es gan ne. Man viss tāds pelēks."

Eiropā un konkrēti Latvijā pastāv ne tikai ekonomiskās, bet arī tonna sociālo problēmu, kaut arī viena cilvēku daļa otru gluži uz sārta nededzina. Latvieši ir kūtri un īd pie sevis, kamēr šķietamais ienaidnieks nepienāk par tuvu. Un tie ir cilvēki, ar kuriem ikdienā kopā strādājam, tie, kuriem dodam vietu tramvajā, pat tie, kuriem pirms gulētiešanas uz vaiga uzspiežam buču. Jautājums ir - ko darīt? Stereotipi nerodas bez pamata, bet vai tiešām reliģiskā pārliecība vai ādas krāsa ir pirmais, ko mēs pamanām cilvēkos?

Laikam jāpagrūž malā mazās ikdienas negācijas un jāatceras arī tās labās lietas. Sāku tiešām novērtēt tās draudzības, kas ir pastāvīgas, bet ne uzmācīgas. Cilvēki, kurus varu nesatikt mēnešiem un nesazvanīties, bet satikt un atkal kopā čīkstēt un smieties. Varbūt tikšanās ar šiem draugiem nav nekāds garīgs ieguvums, bet emocionāls gan. Tā ir stabilitāte, tāda kā ģimenes izjūta; es zinu, ka pagriezīšos un draugs būs turpat. Varbūt tās ir vienīgās draudzības, kādas varu un gribu uzturēt.

Nav godīgi! Es ieguldīju darbu, man šķita, ka sanāca, un mani nenovērtēja! Pamatskolas teicamnieces spīts atgriežas.

Skumja sakritība. Ja sakritības pastāv. Un, ja uzskata, ka nāve ir kas skumjš. Netaisos liekuļot, ka sapratu Imanta Ziedoņa darbus. Bet varbūt esmu tiem veltījusi daudz par maz laika un uzmanības. Visu jau nevar saprast; daži saka, ka saprast nevar neko. Bet man pēdejā laikā bija radušās nojautas, izjūtas, lasot un dzirdot viņa darbus. "Neskriet taisni jūrā, nebrist ziedā, nekāpt cita dvēselē, bet iet tuvu līdzās, apiet apkārt, palikt tuvu." Grūti gan iedomāties, kā tagad tikšu galā ar šo epifāniju.
Vismaz laiks ārā tiešām kā par godu Ziedonim.

Nesaki "hop!", pirms neesi pārlēcis, un nesaki, ka vairs nemēģināsi neko pagatavot, pirms neesi pagaršojis (var teikt arī - neskati vīru pēc cepures, jo mana maltīte izkatījās nožēlojami)! Tiesa, vēl jau varu sagaidīt vēdergraizes.

Satikt cilvēku, kas vienā dienā paveic tik daudz, cik es pāris nedēļās, un enerģiski stāsta par savām veiksmēm, ir tiešām iedvesmojoši! Tai pat laikā regulāri sanāk saskarties ar vispārējo seklumu. Cenšos nevērtēt cilvēkus pēc viņu intelekta spējām, bet nepatīk, ja nav nekādas tolerances pret citiem, kam varbūt mugurā neierasts apģērbs vai galvā neierastas domas. Nespried, pirms neesi redzējis aizkulises, miljono reizi saku!

Zemapziņa atkal uzdarbojas sapņos. It kā jau sviests, bet tomēr apzinos, ka tur bija daļa patiesības. Gribētos, kaut spētu to pieņemt un aizmirst, lai gan ir mazs mazohistisks prieciņs par tādiem sapņiem. Tajos reizēm var just spēcīgākas emocijas nekā ikdienā. Pēdējā laikā mana garastāvokļa zemākais punkts ir čīkstēšana par to, ka man atkal nekas nesanāk, un augstākais - pa pusei sirsnīga smiešanās par truliem jokiem.

Izskatās, ka "par to es padomāšu rīt" nostrādāja! Vienkārši - savs laiks darbam, savs atpūtai. Problēma - atrast veidus, kā pavadīt brīvo laiku lietderīgi un izvilkt sevi no mājas.

Varbūt mazāka ieguldītā darba un mazāku cerību rezultāts būtu mazāka vilšanās? (Neatlaidīgi meklēju labus iemeslus slinkot.)

Esmu mazliet nomierinājusies. Grēks jau ir būt tādai muļķei, bet kaut kā Tviterī esmu sākusi sekot horoskopu kontam, un šodien tas man saka: "Netēlojiet kāmjus, veļaties ārā no sava būrīša un dariet lietas, kas nāks jums par labu!". Vispār man tie horoskopi nāk tikai par labu. Ja man saka - atpūties, paskaties kādu labu filmu, tas tapat neko nemaina, jo tādas lietas man nav jāsaka, slinkot es protu pati par sevi. Bet, ja ir kāds, kas iesper pa pakaļu un saka - "Kusties, maita!", tad tas var arī palīdzēt. Secinājums ir viens - man vajag personīgo dzīves treneri, kas man sastādītu dienas plānu un tiešām iespertu, kad vajadzīgs.

Aija ir maita. Jaunsudrabiņam nudien padevies izcili sekls, riebumu izraisošs tēls. Vēl neesmu tikusi līdz beigām, bet te neraisās ceriba, ka cilvēki mainās. Vasarā, kad lasīju to grāmatu, pirmā daļa neškita tik interesanta, un pati Aija tad vēl bija tikai kaitinoša, bet tagad, kad šis darbs ir lasāms obligāti, paradoksāli, bet pretīgie tēli mani pamudina lasīt tālāk. Vispār jau ir tik daudz grāmatu, kuras gribētu lasīt un būt izlasījušai! Tās ir kā atskaites punkti - esmu izdarījusi to un to, un katrs darbs atstāj aiz sevis kādu iespaidu, domu, pat ja to vēlāk aizmirstu vai neatceros, no kurienes tā nākusi.
Es gribētu, kaut būtu grāmatu tārps. Cilvēks, kas tajās meklē glābiņu no pasaules. Pašlaik lasu grāmatas tā kā izņēmuma kārtā, tad, kad tas obligāti jādara, tad, kad esmu kadam ko apsolījusi izlasīt, tad, ja datorā kaut kas nobrucis, un tad vēl rētās reizēs - tāpēc, ka tiešām to gribu. Bet, kad esmu izlasījusi gramatu, es tiešām priecājos. Gribētos atgūt to prieku, arī lasot to, iegrimt tajā, aizmirsties... Man īsti nav vajadzīgs bēgt no pasaules, neviens un nekas mani nevajā, es varētu mierīgi paveikt darbus laikā, ja spētu sevi piespiest. Bet motivācijas nav. Ir vieglāk atvērt klēpjdatoru un uzspiest kāda seriāla "play" pogu. Kaut kā visas domas atduras pret to - slinkumu, ne-motivāciju, sevis lādēšanu. Uz mirkli likās, ka esmu tikusi ar sevi mierā, bet atliek pāris dienas pasedēt mājās, kur nav termiņu, nav neviena, kas piespiež strādāt, un viss pagalam.
Varbūt vajag atkal atgriezties apritē, un būs labi, bet varbūt man vajag vairāk. Piemēram, piederības sajūtu. Vajadzība piederēt kādai grupai, kā grāmattarpiem, melomāniem, mākslas mīļotajiem, rakstniekiem, sportistiem, ēst gatavot mīļotājiem... Pašlaik varu sevi pieskaitīt tikai pie datoratkarīgajiem, bet tas būtu tāpat kā pateikt, ka esmu alkoholiķe vai smēķētāja. Vai ir anonīmo datorarkarīgo biedrības? Ārpus inteneta droši vien ne. Sasodīts, atpestiet mani no manis pašas!