ne me quitte pas,

Šodien kārtoju istabu un sāku domāt, vai tā attēlo mani. Gaišas koka mēbeles, rozā tapetes, pie sienas gandrīz 10 gadus vecs, izbalējis plakāts un puzle ar suni starp rozēm. Grāmatplauktos grāmatas, ko pārsvarā neesmu lasījusi, jo tās ir mantotas bērnu vai dzejas grāmatas vai arī nepārāk izdevušās dāvanas. Ir arī tādas, kas par pāris latiem pirktas Zvaigzne ABC noliktavas tīrīšanās vai Bankrota cenās, izlasītas un aizmirstas. Centos nesvarīgās grāmatas nogrūst kaudzītē otrajā rindā, aiz tām dažām, kuras kaut ko atsauc atmiņā.
Notīrīju putekļus no piemiņas lietām un dāvinātajiem sīkumiņiem - svečturiem, svecītēm, divām ierāmētām fotogrāfijām, krājkasītēm, mīkstajām rotaļlietām. Dažām lietām pat neatceros dāvinātāju, dažas ir arī absolūti neprakstiskas. Bija arī dāvaniņas, pie kurām pakavējos ilgāk ar smaidu vai tālumā vērstu skatienu, kā tas parasti notiek amerikāņu filmās. Noslauciju fotogrāfijas, ar kurās redzajamajiem cilvēkiem neesmu kontaktējusies mēnesi, pusgadu, divus gadus un arī kopš tās dienas, kad bilde uzņemta.Tik reti nosolauku putekļus no šī plaukta, bet vēl retāk notraucu putekļus no attiecībām.
Pat nepievērsos otram - "mantojuma" - grāmatplauktam, jo pēkšņi sajutos bezpalīdzīga, iesprostota. Labprāt atdotu to visu bibliotēkai, vēl labprātāk izmestu lielāko daļu noputējušo galda spēļu, kas sakrautas uz skapjaugšas, norautu dēli ar plakātu un otru ar puzli, noplēstu tapetes, nomainītu mēbeles, grīdsegumu, biroja krēslu, kurš man šķita bērnišķīgs jau pirms tiem gadiem, kad tētis man to nopirka, ar prieku nomainītu aizkarus un griestu lampu. Bet vai tas ko mainītu?

Faringo spray, kliņģerīšu tēja, C vitamīns, parastās tējas, Sustamed, medus, Rinogēls, Bekonāze, Humers, Zvaigznīte, termofors, Evija, siltas zeķes... Trūkst tikai rezultāta. Atliek tikai domāt, ka organisms negrib atveseļoties. Un organismu taču pārvaldu es pati.
Mēgināju šovakar atslēgties, nodomāju -, ja reiz strādāt negribu, jāatpūšas tā šiki - ar tēju, sveci, Narvesen sunīti padusē, silti ietinoties segā un skatoties seriālu -, nu, tad tā arī turpināšu, centīšos sekot tam, ko saka ķermenis. Gaidu tikai, kad viņam apniks nekā nedaīšana un sēdēšana pie datora, jo arī briļļu lēcu biezumam un iekavētiem darbiem ir savas robežas.
Bet vēl pa vidu tomēr jaucās sapņi - nenoteiktas, pēkšņas iedomas, kas man ilgi bija svešas un ko es visticamāk arī apklusināšu tāpat kā visas savas ieceres, jo grūtības rada pat iziešana no mājas un iepazīšanas kaut ar vienu jaunu cilvēku ir notikums. Bet vajag cerēt, kamēr ir uz ko. Piešķir krāsu dzīvei un laikam arī manas dienasgrāmatas vizuālajam noformējumam.

Laikam man vairs nebūs saprast, kā tas ir - atslābināties, nedomāt par to, kas būtu jādara, sadalīt laiku starp darbu un atpūtu, sevi un citiem. Bet kaut ko darīt jau arī slinkums. Apburtais loks.

Kļūstu veca. Nu, nē, bet tiešām sāku novērtēt arī nopietnu darbu un mūzikas mīlestību, par ko man apkārt šovakar smīkņāja dāmas manas mammas vecumā. Jautrība ir forša, jā, nevajag sevī pazaudēt bērnu, bet kāpēc kliegt, lēkāt un stāstīt jokus, ja rezultāts ir panākams, arī mierīgi izklāstot savus uzskatus un jūtas? Tad arī man strādāt ir daudz lielāks prieks, - ir sajūta, ka katra skaņa, ko izdodu, pat par spīti balss neesamībai, un katrs pieraksts notīs ir vērtīgs! Bet, lai vai kāda - nopietna vai jautra - attieksme kādam ir pret mūziku, priecājos un apbrīnoju visus, kas tajā ieliek tik daudz sevis!

Tiešām - tajā mirklī, kad atļauj sev slimot, to arī dabū. Be careful what you wish for! Gan izskatos, gan jūtos kā nelaimes čupiņa. Par atpūtu gluži to nesauktu. Nemaz nerunājot par vainas sajūtu (es neko jēdzīgu nedaru, ārprats!), kas visu laiku māc. Bet spēka koncentrēties arī nav.
Bet ir jau arī jaukas lietas. Saulainajā pirmajā februārī, mērojot savu ik piektdienas ceļu uz staciju, atcerējos pagājušā februāra burvīgos saulrietus un dzidrās debesis. Vakar gan sals koda sarkanajā degunā, bet, ejot pa Kalnciema tiltu pussešos vakarā un vēl redzot pasteļa zilas debesis baltiem pūku makonīšiem, tāpat domāju par to, ka gribētos siltā jūnija pievakarē mērot to pašu ceļu, tikai nedomājot par to, cikos atiet vilciens, bet nesteidzīgi ejot vienā solī ar kādu sarunu biedru un noraujot pa lapai no vecajiem, tagad kailajiem kokiem. Cilvēkam vajag pēc kaut kā ilgoties.

Mazliet nomaldījusies no kursa. Labi dziedās tikai baritoni, spēka nav. Bet pēc labi padarīta darba varētu tā kā atļauties mazliet atpūsties ar (obligātās literatūras) grāmatām, (Grunduļa atsūtīto un ne tikai) mūziku un kaut ko skatāmu. Tēja un medus pie labās rokas, Faringo spray pie kreisās, un aiziet!

Atzīšos - man beidzot bija īsta Valentīndiena! Nu, labi, tas gluži nebija, sēžot kinoteātrī, skatoties amerikāņu romantisko komēdiju blakus princim baltā Lexus, mūsu rokām sastopoties popkorna turzā, bet atradu daļiņu savas otrās pusītes sevī! Un labās atsauksmes no malas arī nebeidzas. 14. februāris rullē!

Prieks, ka varu paņemt klavierskaņdarbus, ko spēlēju pirms pāris gadiem, un nolasīt no lapas. Jūtu, ka arī specialitātē, ja nepalaidīšos un apstākļi nesašķobīsies, progress neizpaliks. Bet ir šis tas, ko man vajadzētu aizņemties no sava vecā es - atceros, cik svarīga man tolaik bija katra uzstāšanās ne tikai rezultāta, bet arī procesa ziņā; bija tik ļoti svarīgi, lai klausītāji saprastu to, ko vēlos pateikt.

Jauns blogs, jauna dzīve. Kaut kā tā. Šogad nekas nav rakstīts ne internetā, ne ar roku, izņemot literatūras esejas un 140 rakstzīmes garus tekstiņus paši-zināt-kur.
Pagaidām priecājos šo gadu... Vai varbūt par sevi? Lai arī vakaru aizvien bieži pavadu pie ekrāna, tomēr esmu spērusi drosmīgu soli jau pagājušā gada beigās un arī šogad pa reizei pārsteidzu pati sevi. Tagad jau arī citus. Patīkami! Iet uz priekšu arī fiziski ir veselīgāk, nekā stāvēt uz vietas.
Sāku pārdomāt rakstura īpašību - iedomība. Varbūt man tās nenāktu par skādi, varbūt Rainim taisnība, ka cilvēkam tikai jāpprot izkopt sava iedomība un savtība un jāpadara tā cildena? Ziniet ko, varbūt arī. Varbūt varu noignorēt Sokratu, kurš no septiņiem gudrajiem aizņēmies padomu - "Izproti pats sevi!" un piezīmējis, ka tas attiecas uz dvēseli, ne ķermeni un mantu. Sengrieķi taču arī teikšui, ka veselā miesā vesels gars. Un tad jau glīti apģērbtā, sakoptā miesā arī ir lielāka iespēja izārstēt garu.