ne me quitte pas,

Šodien kārtoju istabu un sāku domāt, vai tā attēlo mani. Gaišas koka mēbeles, rozā tapetes, pie sienas gandrīz 10 gadus vecs, izbalējis plakāts un puzle ar suni starp rozēm. Grāmatplauktos grāmatas, ko pārsvarā neesmu lasījusi, jo tās ir mantotas bērnu vai dzejas grāmatas vai arī nepārāk izdevušās dāvanas. Ir arī tādas, kas par pāris latiem pirktas Zvaigzne ABC noliktavas tīrīšanās vai Bankrota cenās, izlasītas un aizmirstas. Centos nesvarīgās grāmatas nogrūst kaudzītē otrajā rindā, aiz tām dažām, kuras kaut ko atsauc atmiņā.
Notīrīju putekļus no piemiņas lietām un dāvinātajiem sīkumiņiem - svečturiem, svecītēm, divām ierāmētām fotogrāfijām, krājkasītēm, mīkstajām rotaļlietām. Dažām lietām pat neatceros dāvinātāju, dažas ir arī absolūti neprakstiskas. Bija arī dāvaniņas, pie kurām pakavējos ilgāk ar smaidu vai tālumā vērstu skatienu, kā tas parasti notiek amerikāņu filmās. Noslauciju fotogrāfijas, ar kurās redzajamajiem cilvēkiem neesmu kontaktējusies mēnesi, pusgadu, divus gadus un arī kopš tās dienas, kad bilde uzņemta.Tik reti nosolauku putekļus no šī plaukta, bet vēl retāk notraucu putekļus no attiecībām.
Pat nepievērsos otram - "mantojuma" - grāmatplauktam, jo pēkšņi sajutos bezpalīdzīga, iesprostota. Labprāt atdotu to visu bibliotēkai, vēl labprātāk izmestu lielāko daļu noputējušo galda spēļu, kas sakrautas uz skapjaugšas, norautu dēli ar plakātu un otru ar puzli, noplēstu tapetes, nomainītu mēbeles, grīdsegumu, biroja krēslu, kurš man šķita bērnišķīgs jau pirms tiem gadiem, kad tētis man to nopirka, ar prieku nomainītu aizkarus un griestu lampu. Bet vai tas ko mainītu?