ne me quitte pas,

Faringo spray, kliņģerīšu tēja, C vitamīns, parastās tējas, Sustamed, medus, Rinogēls, Bekonāze, Humers, Zvaigznīte, termofors, Evija, siltas zeķes... Trūkst tikai rezultāta. Atliek tikai domāt, ka organisms negrib atveseļoties. Un organismu taču pārvaldu es pati.
Mēgināju šovakar atslēgties, nodomāju -, ja reiz strādāt negribu, jāatpūšas tā šiki - ar tēju, sveci, Narvesen sunīti padusē, silti ietinoties segā un skatoties seriālu -, nu, tad tā arī turpināšu, centīšos sekot tam, ko saka ķermenis. Gaidu tikai, kad viņam apniks nekā nedaīšana un sēdēšana pie datora, jo arī briļļu lēcu biezumam un iekavētiem darbiem ir savas robežas.
Bet vēl pa vidu tomēr jaucās sapņi - nenoteiktas, pēkšņas iedomas, kas man ilgi bija svešas un ko es visticamāk arī apklusināšu tāpat kā visas savas ieceres, jo grūtības rada pat iziešana no mājas un iepazīšanas kaut ar vienu jaunu cilvēku ir notikums. Bet vajag cerēt, kamēr ir uz ko. Piešķir krāsu dzīvei un laikam arī manas dienasgrāmatas vizuālajam noformējumam.

Jauns blogs, jauna dzīve. Kaut kā tā. Šogad nekas nav rakstīts ne internetā, ne ar roku, izņemot literatūras esejas un 140 rakstzīmes garus tekstiņus paši-zināt-kur.
Pagaidām priecājos šo gadu... Vai varbūt par sevi? Lai arī vakaru aizvien bieži pavadu pie ekrāna, tomēr esmu spērusi drosmīgu soli jau pagājušā gada beigās un arī šogad pa reizei pārsteidzu pati sevi. Tagad jau arī citus. Patīkami! Iet uz priekšu arī fiziski ir veselīgāk, nekā stāvēt uz vietas.
Sāku pārdomāt rakstura īpašību - iedomība. Varbūt man tās nenāktu par skādi, varbūt Rainim taisnība, ka cilvēkam tikai jāpprot izkopt sava iedomība un savtība un jāpadara tā cildena? Ziniet ko, varbūt arī. Varbūt varu noignorēt Sokratu, kurš no septiņiem gudrajiem aizņēmies padomu - "Izproti pats sevi!" un piezīmējis, ka tas attiecas uz dvēseli, ne ķermeni un mantu. Sengrieķi taču arī teikšui, ka veselā miesā vesels gars. Un tad jau glīti apģērbtā, sakoptā miesā arī ir lielāka iespēja izārstēt garu.