ne me quitte pas,

Turpinu lasīt intervijas ar latviešu mūziķiem. Šoreiz uzdūros 2006. gada TVNET sarunai ar Andri Veismani:

Vakar biju Durbes pilī. Laimu nokavēju kļūdainas info dēļ, bet redzēju citus labus mūziķus. Saksofonists, kas sāka mācīties mūzikas skolā krietni vēlu, bet koncerta beigās dragāja tik velnišķīgu "Devil's Rag", ka atkal nācās pateikties tādām lietām kā darba spējas un pacietība, ko uz mirkli biju nogrūdusi malā kā sekundāras, un, protams, vēlreiz un vēlreiz - dievišķajai mūzikai, kas ļauj arī cilvēkiem, kuri nav runātīgi, pateikt ārkārtīgi daudz. Bet vakaru par patiešām izdevušos padarīja pianista Daumanta Kalniņa un viņa māsas vijolnieces Madaras uzstāšanās. Kad spēlēja saksofonists, bieži pievērsos koncertmeistarei, kurai pārsvarā bija jāspēlē tik virtuozas lietas, ka, likās, komponisti tos pavadījumus veltījuši savām sievasmātēm. Man bija prieks pēc tam pasniegt viņai puķes, jo tas bija fantastiski. Bet, kad pie senā flīģeļa apsēdās Daumants Liepiņš, tas patiešām atdzīvojās. Puisis, ko es reizēm esmu redzējusi klusu un neizkrītošu lasot Domenes bibliotēkā, spēlēja tik neiedomājami dzīvespriecīgi, profesionāli un ar tādu vieglumu, ka žokli brīžam bija grūti turēt pieklājīgi aizvērtu. Vijolnieces spēles stils bija pavisam citāds. Madarai ar vijoli likās esam sāncenšu attiecības - kura kuru uzvarēs, un viņa visvairāk atdzīvojās skaņdarbos, kur varēja izpaust savu temperamentu. Viens no skaņdarbiem beidzās ātrāk, nekā paredzēts, jo stīga neizturēja spriedzi. :) Bija prieks redzēt arī agrāko mūzikas skolas biedreni, kas dažos priekšnesumos piespēlēja viņiem flautu un pati piekrita tam, ka šīs uzstāšanās viņai ir devušas vismaz tik pat daudz, cik mūzikas skola. Gandrīz vai noskauda šāda vienkāršota pieeja - mācies darot. Un iemācies ārkārtīgi daudz! Bet visskaistākais bija tas mirklis, kad devu ziedus Daumantam. Viņš pateica tikai paldies, bet sejā bija it kā ierakstīts pārsteigums: "Ai, cik jauki! Es daru to, ko mīlu, un man vēl kāds par to dod puķes!" Tas ir kaut kas, uz ko tiekties.

lai vai kādas antipātijas man bija radušās pret Sonoru Vaici, klausoties viņas vokālā, izlasot interviju, man viņa sāka simpatizēt.
"Man ļoti patīk mācītāja Jura Rubeņa sacītais - ir tādas krustceles, kuras jāpāriet neatskatoties. Ja paliksi krustcelēs, tevi nobrauks. Un viens no lielākajiem stop signāliem ir rakņāšanās - kāpēc tā notika, kāpēc ar mani, ko es tagad darīšu... Nedomā, vienkārši ej uz priekšu. Ir jāatrod sava dzīves jēga! Cilvēks spēj dzīvot tad, ja redz sev nākotni, turpinājumu. Tas nozīmē, ka jāatrod spēks izdomāt, redzēt savu nākotni. Tālāk jau ir vieglāk - ej, nedomā, dari, paļaujies, un viss notiks. (..) Es sevi daudz šaustīju un galu galā saņēmu to, ko pati pasūtīju! Kosmoss teica - labi, sapratu... Tu esi slikta. (..) Un es sajūtu - jo kļūstu pārliecinātāka par sevi, jo lielākas iespējas man tiek dotas un cilvēki man vairāk uzticas. Laimes sajūtas kultivēšana ir paša cilvēka lēmums! Tā ir enerģētiska lieta, laime uzlādē laimi. Man pat šķiet, ka brīžiem mums ir slinkums būt laimīgiem, jo vieglāk ir īdēt, nevis ko lietas labā darīt. Bet pēc tam taču būtu iemesls sev uzsist pa plecu un atzīt - kaut vai par mazumiņu, taču esmu tuvāk saviem sapņiem. Uzsist sev uz pleca arī ir jāmācās... Bērni priecājas par visu, kas viņiem izdodas! Pieaugušajiem kļūst kauns, izvirzās lielākas ambīcijas, kas rezultātā nogalina laimes sajūtas iespējamību."

Vot tā.

".. katru dienu nodzīvot tā, lai nav pa tukšo. Ir jābauda dzīve, jāiet uz koncertiem, jāpriecājas... Mēs kārtējo reizi esam lielvaru rokās, kāds par mums izlems. Diez vai mūsu pīkstiens būs izšķirošais. Ko mēs varam? Katrs savā vietā darīt to, kas ne tikai pašam, bet arī citam nes labumu. Mēs nedrīkstam iet gaušanās pavadā un, nedod Dievs, sākt meklēt baltus palagus. Līdz pēdējam dzīve ir jādzīvo pilnasinīgi." (J. Erenštreits)
Līdz šim man nebija motivācijas kaut ko sasniegt, iegūt... Tagad saprotu, ka ar savu dzīvi vēlos pateikties visiem tiem, kas manī ieguldījuši, kam esmu rūpējusi, un palīdzēt Rīgas Doma kora skolas kokam dzīvot un kļūt tikai kuplākam, lai kādā dārzā tas augtu.

No kļūdām mācās, ceru, ka arī es tā darīšu. Galvenais atklājums - traki labi ķer tie mikrofoni. Vairāk gan nečīkstēšu un sevi nešaustīšu, kas bijis, bijis, ejam tālāk, augstāk, stiprāk... Bet koncerts līdz šim kopumā ļoti foršs, Polence un Jansone tikko norāva jumtu.

emocijām pārbagāta nedēļa un īpaši šodiena.
ikdienā tik daudz runāju, bet, kad jāpasaka tas svarīgākais, pēkšņi vairs nav ko teikt. bet negribas arī neko neteikt, negribas pazaudēt un aizmirst, jo nekad nezini, kas notiks rīt. tomēr tik ļoti dārgi man apkārtējie cilvēki, nejūtos pelnījusi visu to mīlestību un laiku, ko cilvēki man velta. gribas dot viņiem to pretī. un mūzika, protams, mūzika.
šodien konstanti asaras acīs.

http://youtu.be/PJanc3-a320

Kļūstu veca. Nu, nē, bet tiešām sāku novērtēt arī nopietnu darbu un mūzikas mīlestību, par ko man apkārt šovakar smīkņāja dāmas manas mammas vecumā. Jautrība ir forša, jā, nevajag sevī pazaudēt bērnu, bet kāpēc kliegt, lēkāt un stāstīt jokus, ja rezultāts ir panākams, arī mierīgi izklāstot savus uzskatus un jūtas? Tad arī man strādāt ir daudz lielāks prieks, - ir sajūta, ka katra skaņa, ko izdodu, pat par spīti balss neesamībai, un katrs pieraksts notīs ir vērtīgs! Bet, lai vai kāda - nopietna vai jautra - attieksme kādam ir pret mūziku, priecājos un apbrīnoju visus, kas tajā ieliek tik daudz sevis!