ne me quitte pas,

".. katru dienu nodzīvot tā, lai nav pa tukšo. Ir jābauda dzīve, jāiet uz koncertiem, jāpriecājas... Mēs kārtējo reizi esam lielvaru rokās, kāds par mums izlems. Diez vai mūsu pīkstiens būs izšķirošais. Ko mēs varam? Katrs savā vietā darīt to, kas ne tikai pašam, bet arī citam nes labumu. Mēs nedrīkstam iet gaušanās pavadā un, nedod Dievs, sākt meklēt baltus palagus. Līdz pēdējam dzīve ir jādzīvo pilnasinīgi." (J. Erenštreits)
Līdz šim man nebija motivācijas kaut ko sasniegt, iegūt... Tagad saprotu, ka ar savu dzīvi vēlos pateikties visiem tiem, kas manī ieguldījuši, kam esmu rūpējusi, un palīdzēt Rīgas Doma kora skolas kokam dzīvot un kļūt tikai kuplākam, lai kādā dārzā tas augtu.

No kļūdām mācās, ceru, ka arī es tā darīšu. Galvenais atklājums - traki labi ķer tie mikrofoni. Vairāk gan nečīkstēšu un sevi nešaustīšu, kas bijis, bijis, ejam tālāk, augstāk, stiprāk... Bet koncerts līdz šim kopumā ļoti foršs, Polence un Jansone tikko norāva jumtu.

Nu skaisti, nu. Vakar, kad ieraudzīju Erīti uznākam uz skatuves, jau acīs migla. Vēl tikai viens gads, un tad jau varēšu satikt savējos salidojumos un pati kļūt par tēlu vecās bildēs. Sentimentāli ārprātā, bet tā nu ir. Tagad jāizbauda tas pats arī kā klausītājai. Protams, visvairāk jau interesē, kā pašai no malas gājis.