ne me quitte pas,

Kļūstu veca. Nu, nē, bet tiešām sāku novērtēt arī nopietnu darbu un mūzikas mīlestību, par ko man apkārt šovakar smīkņāja dāmas manas mammas vecumā. Jautrība ir forša, jā, nevajag sevī pazaudēt bērnu, bet kāpēc kliegt, lēkāt un stāstīt jokus, ja rezultāts ir panākams, arī mierīgi izklāstot savus uzskatus un jūtas? Tad arī man strādāt ir daudz lielāks prieks, - ir sajūta, ka katra skaņa, ko izdodu, pat par spīti balss neesamībai, un katrs pieraksts notīs ir vērtīgs! Bet, lai vai kāda - nopietna vai jautra - attieksme kādam ir pret mūziku, priecājos un apbrīnoju visus, kas tajā ieliek tik daudz sevis!