ne me quitte pas,

Nu, tā, ir bedre. TIK vājš raksturs man ir, ka nezinu, kur likties. Laikam nepārtraukti sev jājautā, kādēļ un kā dēļ kaut ko daru vai nedaru. Vai varbūt labāk vienkārši darīt. Esmu taču es pati, un secinājumi man jāizdara no savām pašas kļūdām.
Un, ik reizi atverot balkona durvis, tas, ko dzirdu, liek man ticēt tam, ka visums tiešām sūta signālus, un šie signāli nu ļoti stipri sper pa sāpīgu vietu. Ko es vispār daru?