ne me quitte pas,

dabūju izmirkt vasarīgā negaisā. spiedzām un smējāmies, viss kā pienākas. patīk man tie negaisi, pagājušajā gadā iemīlēju. parasti lēnām gājos kaut kur caur Uzvaras parku, tad pēkšņi viss satumsa, un sanāca neplānoti rikšot uz kojām. viena tāda negaisa skrējiena dēļ pērnajā maijā gan laikam asociācijas mūžam paliks tādas bittersweet, varbūt pat vairāk rūgtas nekā saldas. bet tad es pirmoreiz pa īstam sajutu, ka man taču arī ir sirds, ne tikai smadzene vien. un tas ir labi. vai ne?