šodien jūtos priecīgi un tad gaužām bēdīgi.
tagad zinu kā lietot riča tekstus (paldies ričam un viņa meitenēm).

man šodien ir tā jocīgā sajuta, nu tā, kad man gribās būt atkarīgai pīpmanei, jo tad  vienmēr būtu attaisnojums, lai uz piecām minūtēm izietu ārā.
rīt ciemos brauc 10 (a mož 11) cilvēki. ir prieciņš, bet kaut kā baigi liekas, kas viss kas šitajās dienās ar organizēšanu noies greizi tiks novelts uz mani. vēl vairāk saprotu , ka man vienkārši nepatīk uzņemties atbildību, vispār kā tādu. un tieši tāpēc es nespēju iedomāties, kā es kādreiz varēšu savākties, dabūt labu darbu un dzīvot kā normālie cilvēki dara - jo tad vēl obligāti vajag bērnus un vīrus. un mājas un televizorus ar realitātes šoviem, tosterus, mikserus, neglītu ģimenes auto un vēl neglītākas un pieklājīgas drēbes. un ja kāds kādreiz redz mani pērkam to mazo paklājiņu (to ko parasti liek pirms ārdurvīm) ar uzrakstu WELCOME, vienkārši uzšaujiet man pa galvu.

ā, vēl, rīt man atnesīs ģitāru, lai ir ko patrinkšķināt. tikai skāde, ka ar metāla stīgām un zemāku skaņojumu, tāpēc nezinu kas tur sanāks ar maniem vārgajiem pirkstiem un neesošo muzikalitāti.

nespēju visu sailkt smuki vienā tekstā tāpēc rakstu daudz random teikumus.
un tieši iepriekšējā teikuma dēļ top nr 20. Nedrīkst ļauties pakaidrot un atvainoties par SEVI.

P.S. zini, cik ļoti sarežģīti diviem pilnīgi atšķirīgiem cilvēkiem uztaisīt kopīgu prezentāciju.?  Ļoti, ļoti.